Ķibeles ar liftiem

Tāpat kā te jau minēja,

Dzīvoju Pļavnieku deviņstāvenē

un man katru dienu uz 8. stāvu negribas kāpt pa trepēm, tad ikdienā izmantoju liftu, nekādu baiļu nav, tikai nepatīk braukt ar svešiem cilvēkiem liftā, pat neizskaidrojami kāpēc,jo bail no viņiem nav, laikam vienkārši nepatīk, ka man kāds svešinieks tik tuvu stāv; esmu ievērojusi, ka arī kaimiņi, ieraugot, ka kāds stāv pie lifta, pagriežas un skrien pārbaudīt pastkastītes vai nopūšas un kāpj pa trepēm. :D Smieklīgi jau ir, bet esmu ievērojusi ko tādu. Pārsvarā sanāk liftu tikai savā mājā izmantot, nu vai ciemos ejot pie kāda, lielveikalos draugs dzen mani pa trepēm,kad gribu liftu izmantot, saka, ka neesot vajadzība uz 2. vai 3. stāvu ar liftu braukt. :D

Braucu ikdienā gan ar jaunajiem, gan padomju laika. Ne piedzīvojumu, ne fobijas nav, man vienalga, vai šis čīkst vai grab. Ar galīgi aizdomīgiem tipiem kopā nekāptu, bet neatceros, ka kādreiz būtu tāds gadījies. Bez telefona gan apzināti nebraucu, jo, ja nu iespūst, lai nav bez sakariem.
Ar eskalatoriem braucu tikai uz augšu, uz leju nē, kopš reizes, kad bija kājās vaļējas kupres, kuras, kāpjot uz 1.pakāpiena, noslīdēja drusku no kājas un ar pēdas vidu trāpīju uz kurpes malu. Tas nereāli sāp, knapi noturējos, lai nenoveltos. Un reiz redzēju traku skatu, kā puisis aizķērās vai netrāpīja uz pakāpiena un noripoja no pašas augšas līdz lejai.

No liftiem nebaidos, bet gan no eskalatoriem. Tāpat kā dažām citām, man arī pirmais un pēdējais pakāpiens ir pārbaudījums. Nevaru laikā trāpīt uz pakāpiena, parasti kad kāpju iznāk tādas dīvainas pozas:-D Kā vien varu cenšos izvairīties. :-D

Liftu sanāk izmanot katru dienu, jo dzīvoju 5.stāvā, pirms tam 8.stāvā, bet iesprūdusi esmu tikai vienu reizi. Durvis 1.stāvā pavēras kādus 4 cm un viss. Nekādas panikas man nebija, sazvanīju liftu meistarus un nācās gaidīt kādu pusotru stundu līdz tiku ārā. Labi, ka bija sestdiena, nevis darba diena, kad jāsteidzas. Lai nosistu laiku skatījos filmu telefonā.
Tas kā reiz bija tieši nedēļu pirms kāzām un toreiz ar topošo vīru smējāmies, ka kāzu dienā jākāpj lejā pa kāpnēm. Citādāk sanāktu ceremonija caur šķirbu liftā :)
No eskalatoriem nekādu baiļu nav - man pat patīk tie dziļie, kas parasti atrodami metro.

Ikdienā, cik vien varu izvairos no liftiem, man ir klaustrofobija. Bet vakar nācās pabūt gaiļezerā un par cik šī iestāde ir arhitektūras meistardarbs.. tad neriskēju meklēt trepes jo tad es divas stundas meklētu vajadzīgo kabinetu :D
Tā nu stāvu pie lifta.. atverās durvis, tur stāv jauns vīrietis. Man protams galvā uzreiz domas.. taa tumša ādas krāsa... beeglis.. it kā neesmu ne rasistiska bet nu informacija ko pasniedz prese nav glaimojoša. Tā nu es stāvu un domaju, bļaviens stulbi tagad vnk stāvet nekapt iekšā..:-D Tā nu stīvām kājām braucu uz vajadzīgo stāvu.. Liekas ka pat neelpoju. :D

Ar divām draudzenēm bijām aizgājušas uz vietējo iepirkšanās centru, lai aizietu uz 3.stāva sporta zāli. Ašā ideja bija braukt ar liftu..:-D Lifts jau bija gandrīz uzbraucis trešajā stāvā, draudzene piegāja pie durvīm un tad tas apstājās! Caurspīdīgs lifts, visi redz mūs, bet palīdzības dienestu jau nesauc.. Tā nu stundu tur stāvējām un gaidījām palīgus. Stāstījām jokus, lai laiks ātrāk paietu un uzmundrinātu sevi, bet jokus likām pie malas, kad sāka beigties gaiss.. Tad atnāca meistars un izsita stiklu, un pa mazu šķirbiņu tikām ārā