Mani skolā arī apcēla viena meitene, tā bija 6 klase, man bija 12-13 gadi. Tā meitene bija sīkāka garumā, bet rakstura ziņā viņa emocionāli spēja tā pazemot, ka šausmas + viņai bija sabiedrotie, kas tēloja viņas draugus, lai pašiem netiktu pod razdaču.
Klusībā pie sevis raudāju mājās, vecākiem nestāstīju, jo, kā jau daudzi saka, pašiem jātiek galā savā starpā, bet tagad domāju - kādā veidā vispār? Es biju labi audzināts bērns, teicamniece, dejoju, dziedāju, spēlēju klavieres, ar tādu attieksmi pret sevi vispār nekad nebiju saskārusies līdz tam brīdim, pat nezināju ko viņai atbildēt.
Bet tā meitene bija TIK pretīga, es būtu priecīga, ja kāds (ne vecāki, protams), bet vecākā māsa/brālis viņai iekaustītu. Galu galā, viņa dabūja trūkties (ne no manis, vai maniem draugiem/radiniekiem), un tikai tad pārstāja ņirgāties par citiem. Vārdi nelīdzēja.