Mjā, atceros savus skolas laikus, nomainīju skolu, apcelt sāka viena meitene, jo bija greizsirdīga, ka draudzējos ar viņas labākajām draudzenēm, bet man tās meitenes bija iepriekš pazīstamas un vienīgās pazīstamās klasē. Mēģināja runāt caur vecākiem, bet apcelšana turpinājās, sanaidoja pret mani pārējo klasu un vualā. 2 gadi brutālas apcelšanas, piem., ja kāds Tev pieskarās, to padod "tālāk" kā kaut ko toksisku, vienā stundā pat matos robu izgrieza, nemaz nerunājot par verbālo daļu. Nelīdzēja ne klases audzinātājs, ne skolas psihologs. Tālāk 3 gadi citā klasē, kur daļa no vecās klases tika pārceltas līdzi uz "proģimnāzijas klasi (tiem, kuriem ar mācībām labi veicās)", apcēla daudz retāk, bet klasē ta pat īsti nepieņēma. Un tad 3 klases, kurās cilvēki varbūt nebija gluži draugi, bet neizvairījās no sarunas un aci pret aci neapcēla (l)
Nejūtos nekādā ziņā vainīga par to, ka apcēla. Neatšķīros, neizlecu. Nomainīju skolas, jo iepriekējā bija grūti mācīties (skaļa klase), vienīgais, kas bija atšķirīgs bija tas, ka ļoti labi mācījos, bet ne jau zubre (klasē bija arī zubre, kuru varēja saprast, kāpec apceļ), vienkārši bija ļoti laba pirmskolas izglītība, gaiša galva un vecāki, kas pieskatīja, lai izpildu mājasdarbus kā nākas.
Cik saprotu, šajā gadījumā tiešām vainīgas bija abas puses, bet būtu bijis tik jauki, ja arī mani vecāki aizietu pateikt kādu šerpāku vārdu, sabiedētu (bez vardarbības) nevis tikai teiktu man, lai apsaukājos pretī (ko joprojām nemāku darīt :D) un skolas nemainīšot. Tēva rīcība bija totāli neadekvāta, bet pilnībā atbalstu ierādīt vietu lielajiem apcēlējiem.