Es saprotu, ka katram ir pienemts citādāk (un ka katrs ir citādāks), bet es nespējut notcēt tādiem tekstiem kā ''dāvināšana ir bezjēdzīga'', utt. Ziemassvētki, protams, nav par dāvanu cenu vai lielumu, bet kā tas var būt bezjēdzīgi? Izvēloties dāvanas mēs domājam par mums mīļajiem cilvēkiem, ieguldam laiku, idejas, mīlsetību dāvanās, ko dodam. Tiešām - kā tas var būt bezjēdzīgi? Pieaugušie paši apslāpē savu ziemassvētku sajūtu ar ''ai, neko nedāvināsim viens otram, vienojāmies, ka tad otrs nopirks kaut ko, ka snav vajadzīgs, bet tikai iegriba'' - kas var būt foršāks, ka reizēm ļauties savām iegribām? Un ja otrs cilvēks ir ievērojis, ko tu vēlies, un gribot tevi iepriecināt, tev to iegādājas vai uzmeistaro? Tā ir tik fantastiska jūtu izpasume, man vienkārši ''galvā neliekās'', kā tas var būt ''bezjēdzīgi'' vai vēl kaut kā neforši... Ziemassvētki ir tik lielisks, silts laiks, kad jo īpaši gribās dot citiem (nu, vismaz man), bet katru gadu lasot šeit komentārus liekās, ka visi apkārt ir īsteni grinči, kas paši ir sevi nodzēsuši bērniem raksturīgo ziemassvētku sajūsmu.