Jūtos briesmīgi, neziņā un apjukusi. Ja man kāds kādreiz teiktu, ka pirmajā studiju dienā sapratis, ka tas nav viņam, nekad neticētu un droši vien ieteiktu vismaz pāris mēnešus mācīties un tad pieņemt lēmumu. Bet šobrīd pati esmu šāda situācijā un iedomājoties, ka vakarpusē lekcijas, paliek nelabi :( :D
Nesaprotu, kur esmu nokļuvusi, bet saprotu, ka tas tiešām nav man. No otras puses - maģistru tik ļoti gribas un ja nu izstājos, ko lai daru bez darba šo laiku, nezinu, jo mācīties tiešām ļoti gribu. Un vēl tā apziņa, ka esmu izniekojusi budžeta vietu, kura kādam citam būtu ļoti noderējusi. Ahh |-)