Ar manu vīramāti vienmēr ir bijis sarežģīti (neprecizēšu visas tās samazgās, kas pār mani ir lietas) un vairākas reizes esmu pārtraukusi ar viņu komunicēt un tas bija laiks, kad ar vīru praktiski nestrīdējāmies, jo kašķi vienmēr sākās līdz ar viņas atnākšanu.
Tagad mums ir bērns. Ziemā kādu laiku viņa bērnu pieskatīja un es varēju nodoties saviem darbiem, jau domāju, ka varbūt viss būs labi, beidzot vīramātei parādījās mirdzums acīs, bija manāms, ka cilvēkam atkal ir jēga darboties, bet ne- pēdējo pus gadu viņa tikai zvana (tagad arvien retāk un retāk, ciemos nenāk, ar bērnu nedarbojas, ik pa laikam nopirka ogas, mums pašiem bija jānāk un jāpaņem kamēr viņa ir prom.
Tagad pārstrādājusies ir tā, ka nevar vairs normāli, mierīgi parunāt, dusmojas, ir neapmierināta, ka bērni nepalīdz, ka vedekla slinka (kā gan citādi :D ), ka mazbērns no viņas baidās (jo loģiski tak, bieži nav mājās, vai kad ir, tad skraida apkārt un ar bērnu nedarbojas). Ja mēģina runāt, tad bēg prom :)
Vēl man liekas, ka mazbērns kalpo kā dekorācija svētkos, kad jāaicina ciemiņi, lai redz cik "laimīga" ģimene.
Paciest vai nē? Kā rīkotos jūs?
150
