Manuprāt, pēc diskusijas autores komentāriem, kuros viņa nepārtraukti cenšas attaisnot savu vīrieti, ir skaidrs, ka meiteņu padomiem, kuri te tiek doti, jēga nav pilnīgi nekāda. Protams, neviens nevar aizliegt cilvēkam rīkoties tā kā viņš to vēlas, taču tai pat laikā personīgi es vienkārši nesaprotu to kā jauna 20 gadīga meitene var negribēt augt un attīstīties, veidot savu nākotni. Kā var paciest 28-gadīga, atvainojos, tēvaiņa ņirgāšanos par sevi. Pilnībā piekritīšu tām meitenēm, kuras saka, ka tā nav mīlestība, jo mīlestība neuzstāda noteikumus, mīlestībā viens pret otru neizturas tik cūciski kā šajā gadījumā izturas vīrietis. Īstā mīlestībā cilvēks otru centīsies motivēt, augs kopā ar viņu, būvēs kopīgu nākotni, reizēm, iespējams, pat ziedosies otra labā. Šī nav mīlestība. Šī ir pieauguša vīrieša untumu un kaprīžu izrādīšana brīdī, kad viņš tiek iespiests stūrī un saprotot to, ka vairs nevarēs valdīt pār savu sievieti, viņš sāk uzvesties kā pubertāti nesasniedzis tīnis.
Atvainojos par skarbumu un tiešumu, taču sacepos tā, jo man pašai ir pazīstama tieši tāda pati situācija. Atšķirība tajā, ka sievietei ir jau gandrīz 50 (!) gadi un tādās attiecībās viņa ir jau 12 gadus. Dzīvo savā miestā bez darba, mazgā veča zeķes, taisa vakariņas, ļauj vecim sevi pazemot, uzstādīt noteikumus, jo viņa ir pilnībā atkarīga no viņa. Vairākas reizes centusies aiziet, bet nav sanācis, jo vecis piedūdo pilnas ausis ar rožainiem solījumiem un sievietes sirds kārtējo reizi atmaigst. Ja tā ir tāda nākotne kādu diskusijas autore vēlas sev, tad uz priekšu - lai pamet visu novārtā, lai atsakās no saviem nākotnes sapņiem, lai nelolo nekādas ilūzijas par spožu karjeru un iet blakus savam draugam, ciešot pretīgu, zemisku attieksmi. Ir sievietes, kuras droši vien vienkārši vēlas būt cietējas un tādu veču glābējas.