Tpu tpu tpu, pēdējo divu gadu laikā tādas nopietnas bēdas mani vispār nav piemeklējušas.
Bet agrāk, kad ir bijis ļoti slikts noskaņojums, esmu raudājusi kā traka, dzērusi vīnu, klausījusies mūziku, sports ir palīdzējis. Un taisnība, ka vienmēr jau nākošajā dienā viss rādās citās krāsās :)
Paraudu, pažēloju sevi, uzlieku mūziku, kas uzsit vēl vairāk pa jūtām un izsauc vēl lielāku raudāšanu (laikam populāri šeit) :D Parasti ieiešana gulēt arī palīdz, no rīta viss neliekas tik traki :D
Varu paraudāt, bet jēga maza. Parasti tādos brīžos meklēju sev motivāciju un kaļu plānus - ko sadarīt, kur izrauties, ar ko izrunāties un ko jaunu varētu sākt darīt. Dažreiz skaļa, jautra mūzika pie kuras iztrakoties der ideāli ;)
Man palīdz izsportošanās, ieiešana dušā, tad uzlieku kaut kādu neitrālu, bet patīkamu mūziku, , ielienu draugam azotē un aizmiegu. No rīta viss normāli (parasti).
Ja ir kāds nopietnāks iemesls skumjām un tas nepalīdz, tad kārtīgi sportoju visas nākamās dienas un atrodu, ar ko parunāties, man vienmēr lietas vajag izrunāt.
Man palīdz fiziskas aktivitātes, izdejošanās - kad tiek ieslēgta kāda pozitīva dziesma un var tā kārtīgi, nedomājot, mazliet "patrakot," kaut vai - dziedot līdzi - tā teikt baudīt mirkli. Vēl ļoti palīdz komēdiju skatīšanās vai vienkārša pastaiga svaigā gaisā un mierīga apdomāšanās.
Atkarībā cik sakāpināta ir tā sajūta. I reizes, kad pietiek ar ķermeņa izvingrināšanu vai ko tml., ir reizes, kad vajag izraudāties. No asarām nevajag kaunēties. Taču arī jebkurā vietā nevajag ļauties emocijām pilnībā. Tā man šķiet.
Skumjās patīk pabūt vienai, pašai ar sevi.
Mēdzu doties pie jūras vai dabas, pastaigā, izskriet, vai kārtīgi nodoties sportam.
Vai arī skumjas kārtīgi izsāpu klausoties mūziku, klāt kāda vīna glāze neskādē :D :) patīk arī iedegt sveces vai kādu ēterisko eļļu pēc noskaņojuma. Mēdzu skatīties arī konkrētas filmas, jau vairākkārt redzētas :D
Vai vienkārši uzrakstu mammai, vai pagatavoju kādu latvisku maltīti
Es ļauju sev skumt, raudu reti, priecīgus video neskatos. :D Palasu kaut ko iedvesmojošu, un domāju, cik viss cits un es pati esmu nožēlojama, bet man skumjš noskaņojums ir itin bieži, esmu pieradusi.
Atkarīgs no skumju iemesla. Tādām ikdienišķām skumjām palīdz, ka vīrs samīļo un kaķis pačuč klēpī, apēst un idzert ko gardu, vislabāk ar vaniļu, paskatīties kādu Agatas Kristi detektīvu, iedegt sveces, izrunāties. Vispār esmu racionāla un tādām bēdām bez reāla iemesla neļaujos.
Ja skumjām ir iemesls, kuru nevar novērst, tad atliek vien izbēdāt un izraudāt.
83
