Dzīvošana kopā vs laulības

kāpēc tiek uzsvērts tas, ka visiem obligāti ir jāprecas? vai tiešām nedrīkst nodzīvot mūžu bez kāzu dienas un laulību apliecības?

Man gan tas šķiet savā veidā interesanti un vilinoši.. Es gan nerunāju par gadījumu, kad pāri apprecas agri, tad nu gan nav īsti paspēts to cilvēku iepazīt bez kopdzīves, tomēr, manuprāt, ja pāris precas aptuveni pēc, nu, teiksim, 5 gadu kopā būšanas, ir tomēr paspēts cilvēku iepazīt, kādu laiku padzīvoties arī kopā kaut vai ilgāku laiku ciemojoties, tā teikt, neuzsākot patstāvīgu kopdzīvi un ieraudzīt cilvēka būtību.
Un tā ir ļoti liela uzdrošināšanās un tāds kreptīgs sākums: gan jauns statuss, jauni pienākumi, jauna dzīvesvieta, jauns uzvārds. Nu man patiktu, bet tas tikai pie noteiktiem apstākļiem.

Mūsdienās ar tām kāzām arī ir kā ir.. Šodien precēts pāris, rītdien - šķirteņi.. :-/

Tomēr apprecas dažādi cilvēki.. pat tie, kas kopā dzīvo :D

Es esmu par to, ka mazlietiņ padzīvo kopā, lai iepazītu un tad arī precas. Nevilkt visu garumā.

začeits
Drīkst neprecēties, tikai:
1) ja vīrietis pēdējā brīdī pirms bērna dzimšanas notīsies, varēsi skriet pakaļ un lūgties, lai viņs piekrīt paternitātes testam,
2) ja kādu apstākļu dēļ otrs nebūs spējīgs pieņemt svarīgu lēmumu, tad to pieņems nevis partneris, bet tā cilvēka tuvākie radi,
3) vecumdienās, ja otru pārdzīvosi, tev paliks tikai tas, kas noformēts uz tava vārda-viss pārējais-viņa radiem,
4) otrs var brīvi pārdot un dāvināt citiem lietas, kas pirktas par jūsu kopīgo naudu, tevi neinformējot un neprasot atļauju,
5) jebkurā brīdī vari mājās pārnākot konstatēt, ka otrs cilvēks pazudis ar visām savām mantām. Laulības gadījumā vismaz šķiršanās dokumentus kārtojot, būtu iespēja parunāt.
Bez laulības jūs juridiski vieno tādas pašas attiecības, kā ar jebkuru garāmgājēju-tātad praktiski nekādas.

teika_spolite!
Ko Tu raksti??? Tev tiešām šķiet, ka sievietes ir aitas, kuru dzīve balstās tikai uz vīrieša nopelniem???

Vajag tomēr padzīvot kopā kādu laiku divvientulībā pirms precās, jo tā var kārtīgi iepazīt cilvēku, viņa paradumus utt. Ja tā pēkšņi apprecas un tad tikai tad sāk dzīvot kopā tad mani māktu šaubas ka tas varētu veiksmīgi turpināties jo tikai pēc kāzām iepazītu pa īstam partneri, kas var arī atklāt sliktus paradumus kurus tā satiekoties vai nakšņōjot laiku pa laikam kopā nemaz nevar pamanīt.

Personīgi man gribētos tā ka kopā padzīvo divatā, izbauda divvientulību cik vien iespējams, pēc tam apprecas un tad domā par bērniem :) Negribētos bērnu ārpus laulības un negribētos arī būt neprecētai kad bērns piesakās, bet ja tomēr kas tāds gadītos tad vai nu tiešām uz ātro sarakstītos vai arī īstas kāzas taisītu tikai pēc bērna piedzimšanas.

Pati neparakstītos precēties pirms neesmu ar cilvēku kopā dzīvojusi vai arī ja nav pagājis kāds noteikts laiks kopš pazīstam viens otru.

manuprāt,ir jāpadzīvo kopā

Es nepiekrītu teikai! Ļoti negatīvi domā par vīriešiem, ne jau visi ir tādi cūkas. :-|

ahaahaaaa, teika :D
it kā precētie nemēdz notīties bez jebkādām sarunām:D zinu nesenu gadījumu, kad sievietei vīrs fiksi savāca somu un aizlaidās kamēr viņa pati bija darbā :D :D nekāda apliecība nav spējusi veci noturēt :D

Agrākos laikos jau neviens nedzīvoja kopā pirms kāzām, bet tik un tā apprecējās un nodzīvoja laulībā visu mūžu. Pie tam vēl, laimīgā laulībā.

kā Tu zini,kad laimīgi? agrākos laikos nebija pieņemts šķirties,jo tas skaitījās liels negods un kauna traips. bija viss jāpacieš un viss!mūsdienās tas vairs nav tik izteikti un cilvēki saprot,kad nav ko mocīties,ja pavisam neiznāk un nevar vairs viens otru paciest, mīlestība izgaisusi, cilvēks radikāli izmainījies.
galvenais,lai tā pamēģināšana dzīvot kopā neievelkas un vairākiem gadiem un kad vispār neaprec. manuprāt, ir normāli kādu gadu padzīvot kopā lai saprastu kāds otrs ir ikdienā .

Mana mamma ar tēvu apprecējās pēc 3 randiņperioda mēnešiem.Pēc gada, kad piedzima bērns, atklājās, ka viņš ir alkoholiķis.Vienkārši uz to brīdi bija ar kolēģiem saderējis, ka izturēs gadu bez dzeršanas.Kā pagāja tas gads, sākās murgs 27 gadu garumā, kas beidzās traģiski.
Es mammai savas domas esmu teikusi, ka žēl, ka vismaz 3 gadus nenodzīvoja kopā, pa to laiku daudz kas būtu atklājies.Bet toreiz tā nebija pieņemts, kopā dzīvot varēja tikai pēc kāzām, lai tas skaitītos piedienīgi un kaimiņtantes nekratītu pirkstus un nekulstītu mutes....
Tāpēc es ar visām četrām par kopdzīvi pirms laulībām.

kā Tu zini,kad laimīgi? agrākos laikos nebija pieņemts šķirties,jo tas skaitījās liels negods un kauna traips. bija viss jāpacieš un viss!mūsdienās tas vairs nav tik izteikti un cilvēki saprot,kad nav ko mocīties,ja pavisam neiznāk un nevar vairs viens otru paciest, mīlestība izgaisusi, cilvēks radikāli izmainījies.
galvenais,lai tā pamēģināšana dzīvot kopā neievelkas un vairākiem gadiem un kad vispār neaprec. manuprāt, ir normāli kādu gadu padzīvot kopā lai saprastu kāds otrs ir ikdienā .

Es neapgalvoju, ka visi pāri, kas agrākos laikos apprecējās bez kopdzīves uzsākšanas bija laimīgi, taču man piemērs ir mani vecvecāki, kuri par laimi tādi bija. Tā mīlestība un sirds siltums balsī, kad vecmamma vai vectēvs stāsta par saviem jaunības gadiem kopā jau daudz pasaka priekšā. Tas kā viņi sarunājas un izturas viens pret otru. Man kā mazmeitai jau tas labāk redzams. ;-)

Es tikai saku, ka ir dažādi cilvēki un ir arī labie piemēri, ka šādi var arī laimīgi apprecēties gan agrākos laikos, gan mūsdienās. Ja pāris to pieņem un viss ir ok, tad lai. Katram sava dzīve un savi piemēri. Man pašai tas ir pieņemami.

Es nestrīdēšos ar jums dāmas (Scandinavian, Vilionata, začeits). Kā jau teicu-precēšanās nav spiesta lieta, katrs var darīt kā grib. Ar gadiem un dzīves pieredzi domas par laulību parasti mainās :D