Dzīvošana kopā vs laulības

Muļķīgi. Kā tad tu iepazīsi savu vīrieti līdz pašiem sīkumiem ja vien nedzīvojot kopā? Aprecēt kaķi maisā un tad mocities?

Es uzskatu, ka ir vīrieši, kas vienkārši vēlas precēties un to arī izdarīs un ie tādi, kas vai nu negrib vai viņiem tas neliekas nozīmīgi.

Manupraat, kopdziive buutu jaaizmeegjina pirms tik nopietna solja, kaa lauliibas. Tieshi tad arii cilveeku biezhi vien var vislabaak iepaziit.

Tas nav nekas slikts, bet tad vīrietim varētu rasties sajūta, ka sieviete tā kā uzspiež viņam laulības, bet kuram gan patīk, ka viņam ap kaklu liek siksnu?

Es domāju, ka tomēr ir gan jāpadzīvo kopā, jo, kā jau iepriekš te minēja, lai nav jāprec "kaķis maisā".
Bet, ja dzīvo kopā jau ilgus gadus un nebildina, tad gan nav ok. Pati gan ne ar vienu neesmu dzīvojusi kopā tik ilgi, lai izmistu, ka "10 gadus neprec", attiecības vienkārši beigušās jau ātrāk un cita iemesla pēc.
Bet vispār ļoti piekrītu šim:

Es uzskatu, ka ir vīrieši, kas vienkārši vēlas precēties un to arī izdarīs un ir tādi, kas vai nu negrib vai viņiem tas neliekas nozīmīgi.

Un šinī gadījumā pat nav izšķirošas nozīmēs tam vai esi perfekta, visu mājās dari utt. Kā zināms apprec visādas.

Piekrītu meitenēm. Vīrieti kārtīgi var iepazīt tikai padzīvojot kopā.

ar tagadējo pieredzi es negribētu precēt kādu, ar kuru nav padzīvots kopā, parasti tieši tad var par otru atklāt daudz ko jaunu :)

Kameer sievietes meegina atrast 1001 iemeslu kaapeec viirietis neprec, to balstot uz visaadiem pienjeemumiem saakot ar to, kad ir noticies pirmais skuupsts beidzot ar zekju kaartoshanas paradumiem, tikmeer tajaa pashaa laikaa viirieshi skaidri zina kuru sievieti grib preceet un kuru nee neatkariigi no visaadiem citiem blakus apstaakljiem. Nejutiis ka esi vinjam iistaa, nepreceesies ar tevi ar vai bez kopaa dziivoshanas fakta.

Nu tas ir muļķīgi uzstādīt tā kā savus noteikumus.
Ja gribēs apprecēs, negribēs neprecēs!

Uiii es pati neprecētos ar vīrieti iekams nebūtu padzīvojuši kopā. Man ir maza pieredze, kad romantiskie randiņi pārvērtās par kopdzīvi elli. Tikai dzīvojot kopā un veicot sadzīviskaas lietas parādās raksturs!

Es neprecētu cilvēku,ko pazīstu tikai randiņojot. Kopdzīve ir kopdzīve, ciemošanās ir ciemošanās un tikai uzsākot kopdzīvi, pa lielam, tu ieraugi tos viņa stiķus un niķus un izvērtē vai esi ar mieru ar tādu dzīvot vai nē..
Nereti sievietes līdz kopdzīvei ir laimīgas un attiecībās viss ir kārtībā, bet kad sākas kopdzīve - tad atklājas, ka vīrietis mājas soli neprot vai negrib darīt, pats ir riktīgs sušķis, ēst gatavot neprot vai principā nedara un lielāko dienas daļu pavada sēžot pie pc un kasot olas. :-D

Agrākos laikos jau neviens nedzīvoja kopā pirms kāzām, bet tik un tā apprecējās un nodzīvoja laulībā visu mūžu. Pie tam vēl, laimīgā laulībā. Vismaz paskatoties uz saviem vecvecākiem tā varu apgalvot. Tāpēc, domāju, ka tas nav nekas peļams, ja sievietei ir tādi principi. Ja vīrietis mīlēs, apprecēs to sievieti ar visiem viņas principiem.

Agrākos laikos jau neviens nedzīvoja kopā pirms kāzām, bet tik un tā apprecējās un nodzīvoja laulībā visu mūžu. Pie tam vēl, laimīgā laulībā. Vismaz paskatoties uz saviem vecvecākiem tā varu apgalvot. Tāpēc, domāju, ka tas nav nekas peļams, ja sievietei ir tādi principi. Ja vīrietis mīlēs, apprecēs to sievieti ar visiem viņas principiem.

Agrākos laikos jau varēja redzēt, kurš vecis ir šeptīgs un kurš sliņķis, bet šajos laikos, kad ir datori, piemēram, tu sieviete, nekad nezināsi, pirms kopā nepadzīvosi,ka vecis to vien dara,kā pie datora sēž.
Kā arī agrākos laikos vīrieši 98% mājas soli neveica,jo tas tad bija sieviešu pienākums. Un šajās laimīgajās ģimenēs, nereti vēl joprjām darbojas princips, kad sieviete dara visu mājās, bet vecis tikai atnāk no darba un prasa ēst.
Man liekas,ka šajā tēmā nav salīdzināmi šie laiki ar tiem laikiem, jo tajos laikos sievietēm bija pavisam citas prioritātes un pienākumi,kā arī vīriešiem.

Tāpēc jautājums šāds - ko jūs domājat par sievietes nostāju nedzīvot kopā ar vīrieti, iekams nav bildināta un nesākas kopīgi ģimenes plāni? Nu respektīvi nedzīvot kopā vienkārši tāpat.

Diezgan pareizi.

Kā tad tu iepazīsi savu vīrieti līdz pašiem sīkumiem ja vien nedzīvojot kopā?

Sikumi reti kad ir svarigi.

Nu tas ir muļķīgi uzstādīt tā kā savus noteikumus.

Muļķīgi ir but cilvekam bez noteikumiem. Kaa tas otrs tevi puutiis taa tu lociisies?

Agrākos laikos jau neviens nedzīvoja kopā pirms kāzām, bet tik un tā apprecējās un nodzīvoja laulībā visu mūžu. Pie tam vēl, laimīgā laulībā.

Nu agrākos laikos arī nebija pieņemts šķirties, tāpēc daudziem šķiet, ka, jā - nodzīvoja līdz sirmam vecumam kopā, tāpēc laimīga laulība. Vienkārši sakoda zobus un tā arī dzīvoja. Es to nesaku gan par taviem vecvecākiem, bet to, ko esmu dzirdējusi. Man arī likās, ka mani vecvecāki bija laimīgi, jo toreiz zāle zaļāka, debesis zilākas un ģimenes laimīgākas. A nekā...

Par kopdzīvi - es arī domāju, ka ir jāpadzīvo kopā. Kopdzīves laikā es pavisam savādākā gaismā ieraudzīju draugu. Negribētu to visu piedzīvot tikai pēc kāzām. Un par precēšanu piekrītu krista21.

Kā arī vīrietis var gribēt padzīvot kopā, lai saprastu, vai ir vērts vispār bildināt.

Es arī uzskatu, ka bez dzīvošanas kopā cilvēku līdz galam neiepazīsi.

Un sākot dzīvot kopā viss vēl var mainīties. Ok, ar vīrieti esmu tikai vienu dzīvojusi, vēljoprjām dzīvoju, bet pirms tam ir dzīvots ar draudzenēm, ar kurām bija labas attiecības, kuras sabojājās tieši dēļ dzīvošanas kopā.

ar draudzenēm, ar kurām bija labas attiecības, kuras sabojājās tieši dēļ dzīvošanas kopā

+ Neteiktu, ka arī iepriekš bija baigi labas attiecības, bet pēc dažu mēnešu dzīvošanas kopā mūsu draudzība beidzās. :-D

Mani gan vairāk izbrīna meitenes,kas dzemdē bērnus ,neesot sievas statusā. Kopdzīve gan šķiet labs pārbaudes periods.

sievietes ir kļuvušs pārāk "pieejamas", respektīvi, piekrīt dzīvot kopā, veic visus sievas pienākumus, līdz ar to vīrietim nav stimula viņu apprecēt, jo viņam jau viss ir un ir labi.

Pilnīgs bulšits, ar kuru sieviete cenšas aizbildināties vai meklē izskaidrojumu, kāpēc viņu neprec. Laulībai nav absolūti nekāda sakara ar sievietes spēju un vēlmi appuišot konkrēto bikšnesi vai kotlešu cepšanas meistarību. Vīrietis neprec, jo negrib precēt. Punkts. Ja vīrietim radīsies pārliecība, ka tu esi viņa īstā sieviete, tad viņš svētā mierā uzmauks tev gredzenu pirkstā. Kamēr šīs pārliecības nav, tikmēr vīrietis muks no precībām kā velns no krusta. Un nevajag izdomāt nez kādu kvantu fizikas likumsakarību, vīrieši ir vienkārša suga.

Ja vīrietim radīsies pārliecība, ka tu esi viņa īstā sieviete, tad viņš svētā mierā uzmauks tev gredzenu pirkstā. Kamēr šīs pārliecības nav, tikmēr vīrietis muks no precībām kā velns no krusta.

++

Balstoties uz manu pieredzi - padzīvot kopā vajag. Kaut vai dažu mēnešu test-drive, jo visādi var sanākt. Man gan kopdzīvi uzsākot ar draugu nebija lielās vilšanās, lielā love tikai pastiprinājās un gatavojos bildinājumam (manējais kolīdz paliek excited, uzreiz visu izpļurkst, tāpēc to droši apgalvoju), bet tas varēja izvērsties arī savādāk. Viens bijušais draugs piedāvāja dzīvot kopā, man pietika pavadīt pie viņa 2-3 naktis nedēļā, un mēneša laikā bijām šķīrušies.