Veģetatīvā distonija Smagā formā

Pēc savas pieredzes - var sākt ar fiziskās veselības pārbaudi, lai saprastu, kur ir ķermeņa vārīgās vietas. Man tā ir sirds un mugura. Nosacīti vārīgās, bet tās mēdz izspēlēt ļaunus jokus. Man kaut kaut kāds sirds nervs īpatni reaģē un tad man spiežas. Mugurkaulam konstatēja vieglu skoliozi. Tā ka'mugura šķība, spiež uz rokas nerviem, tie atkal uz sirdi un viss, tad sāc domāt - miiirstu.
Tad jau lēnām sakārtojot fizsko veselību, sāku domāt par emocionālo, aizgāju pie psihiatra, parunājām, izprasīja visu..Tad sāku apmeklēt adatu terapiju, apmeklēju psihoterapeitu. Viss kopā palīdzēja. :) Nu tāds mans plāns bija. Ja vēlas no tās elles izkļūt, tas ir iespējams, bet jāiet, jāmeklē palīdzība. Vai arī jāpeidāvā tam cilvēkam. :)

Es arī līdz zālēm tikusi neesmu, bet lēkmes ir briesmīgas... Parasti gan man tās aktivējas pirms mēnešreizēm, paliek nenormāli karsts, nāves bailes, neko nedzirdu sev apkārt, nevaru parunāt un vnk takā gribas pazust, pretīga sajūta. Un kad reizēm viņas ir vairākas pusstundasl aikā vispār vāks.... :(

Placebo, ne? Bet, protams, uzsvars uz TICĪBA.

Kāpēc, lai placebo nepalīdzētu? Ķermenis ir vesels.

Tiešām? Līdzīgi nav, bet novēlu nepiedzīvot ko tādu.
Ah, atkal sevi žēloju.

Un, ja nav līdzīgi, ko salīdzini? Jo gribas padramatizēt, pačīkstēt. Tevis pieminētajiem ir slims ķermenis, kas nereti rada spēcīgas sāpes, pamatotas nāves bailes, papildus stresus par finansēm, spēcīgus emocionālus satricinājumus utt. Bet Tev, Tev ir vaļīga skrūvīte somatiskajā sistēmā, nav reālu nāves draudu, tikai dzīves diskomforts, ko rada Tava nespēja savākties. Likt šos abus gadījumus vienā maisā ir vairāk kā nepareizi. Tā vietā, lai programmētu sevi, ka, redz, Tev ir iedzimta smagākā forma, viss ir slikti, nekas nepalīdz, būtu pamēģinājusi sevi restartēt. Cēlonis ir galvā! Kamēr ticēsi, ka ir adekvāti sevi šādi salīdzināt, nekas nemainīsies un būsi mūžīgā mocekle.

Ja ir ticība, var mēģināt iet pie dziednieka.
Placebo, ne? :D Bet, protams, uzsvars uz TICĪBA.

Ja ir ticība, var mēģināt iet pie dziednieka.

Un atkal sevi žēlo, salīdzinot VD ar nopietnām slimībām. Tās abas ne tuvu nestāv klāt.

Tiešām? Līdzīgi nav, bet novēlu nepiedzīvot ko tādu.
Ah, atkal sevi žēloju. :D

Arī tie, kuri, piemēram, slimo ar vēzi, spēj saprast līdzīgos līdz galam, citi spēj tikai gudrus padomus dod. Arī sevis žēlošana? Protams.
Tad, kad nomirst tuvinieks, mēs raudam, pārdzīvojam, jo arī žēlojam sevi. Mirušais taču vairs neko nejūt.

Un atkal sevi žēlo, salīdzinot VD ar nopietnām slimībām. Tās abas ne tuvu nestāv klāt.

ctn

Arī tie, kuri, piemēram, slimo ar vēzi, spēj saprast līdzīgos līdz galam, citi spēj tikai gudrus padomus dod. Arī sevis žēlošana? Protams.
Tad, kad nomirst tuvinieks, mēs raudam, pārdzīvojam, jo arī žēlojam sevi. Mirušais taču vairs neko nejūt.

+++++++++++ tikai tie, kuri to piedzīvojuši, spēj saprast, pārējie gudri runā, kā strādāt ar sevi u.t.t.

Un par šo es runāju - tipiska sevis žēlošana. :)

Kāds sakars ar žēlošanu? Nejauc panikas lēkmes ar depresiju..... Ko vispār var žēlot panikas lēkmju laikā?

Nav runa par lēkmēm, bet ikdienu. Ikdienas absurdā nostāja provocē lēkmes.

Taxxxxxx

+++++++++++ tikai tie, kuri to piedzīvojuši, spēj saprast, pārējie gudri runā, kā strādāt ar sevi u.t.t.

Daina30
Ieteiktu tam cilvēkam meklēt palīdzību, turklāt steidzami. Pats no sevis šitas zvērs nepāriet, paliek tikai sliktāk. Un ja atsakās no palīdzības, tad vēl nav traki :)
Kad man bija lēkmes, vienkārši sēdēju ātrajā palīdzībā, lai ielaiž sistēmu, parunā, nomierina. Man bija svarīgi, lai man PALĪDZ, neribēju dzīvot tādu šausmīgu, nožēlojamu dzīvi, baidoties no visa. Un ar savām trakuma lēkmēm mēdzu pārbaidīt tuviniekus, jo mieru tad atrast nevarēju, varēju ar kājam uz slimnīcu aiziet, lai tikai tas viss beidzas!! Fuuui, nevienam šito vājprātu nenovēlu, pašas šausmīgākās sajūtas dzīvē!

ctn

Kāds sakars ar žēlošanu? Nejauc panikas lēkmes ar depresiju..... Ko vispār var žēlot panikas lēkmju laikā?

Atļaušos iespraukties ar savu jautājumu.
Man nekad nekas tāds nebija bijis, bet pagājušajā nedēļā naktī nespēju aizmigt. Un sākās lielas bailes, šķita, ka istabā kāds ir, ka kāds mani varētu žņaugt, vienā brīdī histērijā raudāju. Tad kaut kā ieskaidroju sev, ka viss ir ok un ap kādiem 4 no rīta beidzot aizmigu. Nākamajā dienā vēl bija neskaidra galva, reibonis, nejutos kā savā ādā.

Vai tā ir veģetatīvā distonija? Un vai tas, ka ir bijusi viena lēkme nozīmē , ka kādreiz var būt vēl kāda? Ir iespēja, ka tā bija vienīgā reize? (t)

Ko tādu arī spēj ieteikt tikai tas, kurš nesaprot, ko nozīmē ļoti smagas VD lēkmes. Visas šīs zāles ir kā čurūdeņi. Ja palīdz, tad nav runa par smagām lēkmēm.

Cilvēki mēdz pārspīlēt sev piemītošās likstas, jo patīk, ka pažēlo. Realitātē VD ir darbs ar sevi, tie, kas negrib strādāt, tie var pīkstēt, ka redz iedzimta SMAGĀKĀ forma, viss ir ĻOTI traki, NEKAS nepalīdz.

Taxxxxxx - man vispār škiet, ka tā nervu slimība rodas no tā, ka cilvēks visu laiku dzenas pēc kaut kā, vispār nedomā par sevi, aizmirst, kas ir pats, aizmirst mīlēt sevi, nu ka cilvēka enerģija vienkārši ir izkaisīta pa pasauli un pašam nekas nepaliek. . . Vienkārši kapitālisma sekas. Es pati ar pie sevis strādāju ļoti-man bijušas paniskas bailes no kaut kā vienkārši, plaukstu svīšana, sirds klauves anormālas, panika no kaut kā, iekšēja ķermeņa trauksme un elpas trūkums. - bet tas ko redzu, kas notiek ar šo manis pieminētos cilvēku-tas viss kas bija man ir Pupu Mizas. Kaut kur netā lasīju, ka vienai sievietei palīdzējusi Bahu Ziedu terapija... bet nu mums sievietēm jau vairāk iedvesmas un pacietības strādāt ar sevi un rezultātus gūt palēnām....

Tur jau tā lieta, ka izrakstītās zāles jau tikai mīkstina sekas. Ar VD cēloņiem ir jātiek galā pašam slimniekam, un tie ir garīgi. Tas tev nav vīrusu saķert.

Pagājis mazliet vairāk kā gads, kopš saskāros ar VD. Lēkmes sākumā bija smagas, biju regulāra ātrās palīdzības paciente. Mēnesi mocījos, negribēju atzīt, ka mana nervu sistēma strādā pārslodzē, medikamenti nelīdzēja. Kopā ar ģimenes ārstu izstrādājām izmeklēšanas plānu, visu izpētījām - fiziski vesela. Bet nervi uzvilkti līdz beidzamajam, ka fiziski ķermenis sāpēja no saspringuma. Gāju vingrot, katrs rīts sākās ar nenormālu sevis pārvarēšanu, lai vispār izietu no mājas, jo bailes neenormālas. Izrakstīja nomierinošus medikamentus, kurus reāli lietoju krīzes brīžos...Gāju uz adatu terapiju. Apmeklēju psihiatru. Izlasīju arī pieminēto grāmatu un daudzas citas arī. Neeeenormāls darbs ar sevi.
Jau četrus mēnešus reizi nedēļā apmeklēju psihoterapeitu, vingroju, rūpējos par savu labsajūtu. Jau divus mēnešus nelietoju nekādus medikamentus, strādāju, dzīvoju, kā pirms tam. Ja jūtu, ka var palikt slikti, novirzu domas citur.
Tas, kāda biju pirms gada un tagad, divi atšķirīgi cilvēki. Gribas cerēt, ka tiku galā, bet tagad ar lielu uzmanību izturos pret sevi, savu nrvu sistēm, lai tāds vājprāts neatkārtotos.

Pie smagiem simptomiem ir vainojams seratonīna trūkums smadzenēs

Tas jau vairāk smagai depresijai ar ļoti nomāktu garastāvokli. Kaut gan, ārsti mēdz izrakstīt šos depresantus, kuri paaugstina serotonīnu, lai gan VD jau vajag tieši nomierināt to vājprātu un haosu galvā.