Veģetatīvā distonija Smagā formā

Jā, viņam bija smagi. Bet bija arī savi iemesli. Dark ages.

uzstādija diagnozi ģimenes ārsts pēc diagnostiskiem izmeklējumiem pie kardiologa, neirologa, psihiatra un vēl pie kaut kā. Rezultāts esot no ilgstoša stresa un iekšējām psiholoģiskām problēmām.
Tieši kā par mani :)
VD kopā ar depresiju - nu cik tālu mana sprašana un zināšanas sniedzas, bez medikamentiem šo neizārstēt...smaga diagnoze.

Man vienai draudzenei uzstādija diagnozi ģimenes ārsts pēc diagnostiskiem izmeklējumiem pie kardiologa, neirologa, psihiatra un vēl pie kaut kā. Rezultāts esot no ilgstoša stresa un iekšējām psiholoģiskām problēmām.
Manam draugam veģetatīvā distonija pavadīja depresiju.
Man vieglā formā ir bijusi, pašlaik izskatās, ka apkarota, bet man bija epilepsija kādreiz (kas rodas vai nu no traumām vai no neironu anomālijas galvas smadzeņu puslodēs), kā arī-ir bijusi depresija.

ctn
Ja tā padomā, ko tik neesmu darījusi!! Kur gājusi, kādu palīdzību meklējusi. Bet pirmais, ko sapratu, NEGRIBU šādā pusārprāta stāvoklī dzīvot turpmāko dzīvi!! Jā, saskāros ar tuvinieku, draugu neizpratni, kas tas par trakumu, kas notiek!! Mana negribēšana kļūt par mājās sēdošu psihopāti, kura pati par sevi nevar parūpēties, kā arī līdzcilvēku nepavisam ne glaimojošie izteicieni, lika saņemties un iet. Ja tā paskatos atpakaļ, smagi, grūti, bet ir izdarāms. Jautājums, ko pats VD slimnieks grib - lai viņu žēlo, glauda galvu vai dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. :)

ctn
Pirmās lēkmes tādas arī bija..bailes, bezpalīdzība, sāpes..Ar laiku saproti, ka var pārkārtot domas un "programmu" un dzīvot tālāk Bet tā "pārprogrammēšana" bieži lēni un smagi nāk. Brīnos, kā cilvēki pie smagajām lēkmēm turas pretī līdz pēdējam un nelieto nekādus medikamentus, lai kaut nedaudz atgūtos un vismaz izgulētos. Tajā trakajā trauksmē gulēt, atpūsties, nomierināties pašam nav iespējams. Vismaz sākumā.

Redzi, Tu esi pozitīvs piemērs, kurš saprata, ka vajag "restartu", gāja un darīja, un ir rezultāts. Tas ir milzīgs solis, uz ko ne visi ir spējīgi.

Humoram, bet pārbaudīts :)
Ļoti labs trauksmes noņēmējs ir alkohols, bet nākošā diena ir vēl trakāka, jo lai organisms izvadītu alkohola pārpalikumus, viņam jāstrādā intensīvākā režīmā un tas mēdz radīt vēl lielākus nervu sistēmas darbības traucējumus. Neiesaku, bet zinu dažus VD slimniekus, kas šādā veidā "ārstējas".

ctn
Pirmās lēkmes tādas arī bija..bailes, bezpalīdzība, sāpes..Ar laiku saproti, ka var pārkārtot domas un "programmu" un dzīvot tālāk :) Bet tā "pārprogrammēšana" bieži lēni un smagi nāk. Brīnos, kā cilvēki pie smagajām lēkmēm turas pretī līdz pēdējam un nelieto nekādus medikamentus, lai kaut nedaudz atgūtos un vismaz izgulētos. Tajā trakajā trauksmē gulēt, atpūsties, nomierināties pašam nav iespējams. Vismaz sākumā.

Manā gadījumā arī fiziski ķermenis cieta..jau rakstīju iepriekš

Protams, jo attiecīga sevis ieprogrammēšana noved pie fiziskām pazīmēm. Kā jau minēju, ja cilvēkam šķiet, ka sirds izleks pa muti, viņš par to sāk vēl vairāk satraukties, sāk ticēt, ka tūlīt nomirs, sirds reāli arī sāk sisties ātrāk un var arī parādīties sāpes krūškurvī. Pat ar elpošanas izmaiņām var koriģēt pulsu.

Nav jau nekādas iestāstīšanas, vienkārši dažādi organismi un dažādi cēloņi. Un tā nav kā saki, ka uzstāda, tad kad nevar neko citu uzstādīt. Savulaik VD sauca par bipolaritātes mazo brāli, jo tas atnāk lēnāk un mierīgāk, bet ārstēšanai sliktāk padodas.

Labi, tad padalies, ar kādu metodi tiek diagnosticēta VD? Kur un kādas novirzes?

būtu tik nopietna slimība, nebūtu tik daudz cilvēku, kas tiek galā ar tik nīstajiem psihiatriem, dziedniekiem un citiem bezjēdzīgiem veidiem.
Manā gadījumā arī fiziski ķermenis cieta..jau rakstīju iepriekš :) Kad vairāk vai mazāk tas sakārtots, tad ķēros pie galvas. Oi, sākums pie psihoterapeita bija šausmīgs!! (e) Tās tēmas, kuras tika analizētas, tā ķērās pie sirds, ka vienkārši raudāju, parunāt nevarēju! Bet mana pieredze rāda, ka šis bezjēdzīgais ārstēšanas veids, man strādā :) Ā, noderīga leita bija neirologs, i izstāstīja visu, i medikamentus ieteica.
Pie dziednieka diez vai ietu..

Nav jau nekādas iestāstīšanas, vienkārši dažādi organismi un dažādi cēloņi. Un tā nav kā saki, ka uzstāda, tad kad nevar neko citu uzstādīt. Savulaik VD sauca par bipolaritātes mazo brāli, jo tas atnāk lēnāk un mierīgāk, bet ārstēšanai sliktāk padodas.

Un CTN distonija ir nervu slimība, līdz ar to-ķermenis nav vesels.

VD uzstāda tad, ja dažāda veida izmeklējumi neko neuzrāda, proti, ja persona turpina sūdzēties par savām subjektīvajām problēmām, bet reālu noviržu no normas izmeklējumos tam nav. Un nervu sistēmai ir savi izmeklējumi, uz kuriem arī nosūta.

Jā tā būtu tik nopietna slimība, nebūtu tik daudz cilvēku, kas tiek galā ar tik nīstajiem psihiatriem, dziedniekiem un citiem bezjēdzīgiem veidiem. Bet tā ir katra izvēle, ko mēģināt sev iestāstīt.

Un CTN distonija ir nervu slimība, līdz ar to-ķermenis nav vesels.

Btw, viņš lexotanilu nelieto? ja nelieto, tad stingri iesaku.

Mincis minēja par šizofrēniju-nē, šizofrēnija ir daudz trakāk.

Ļoti palīdz arī tas, ka skatos uz pasauli kā spēli un daudz smaidu cilvēkiem.

Cīņa ar bailēm tikai palielina bailes. Bailes ir jāaizstāj ar jaunu enerģiju-mīlestību. Jao vairāk būs mīlestības, jo mazākas kļūs bailes. Es nodzīvoju , var teikt, visu savu bērnību bailēs. Pēc tam sāku iet pie netradicionālas psiholoģes. Eju tā pusgadu jau, bet toties palieku aizvien drošāka un atvērtāka. Tiek izmatota hipnoze un mākslas terapija u.tml., lai iztīrītu zemapziņu. Esmu ļoti atvērusies. Pat ejot pa ielu, citi cilvēki nāk klāt un grib iepazīties, atdzīvojas,tāpat arī veikalos. Eju un staroju. Vēl vari palasīt par čakrām. Es ļoti daudz literatūra krieviski lasu paralēli arī par līdzīgām tēmām, bet latviski noteikti ari var daudz atrast. Kaut vai "domuspeks.lv"

Nu man ,piemēram, ir sajūta,ka nevaru norīt gaisu vai arī gribas vilkt dziļas elpas vairākas reizes pēc kārtas. Nepatīk ilgi stāvēt rindā veikalā, sāku nervozēt, galva griežas un gribas pamest veikalu.

Opā, nezināju nemaz, ka VD ir arī šādi simptomi. Es jau ilgu laiku ar tādiem cīnos. Brīžiem paliek bail, ka nosmakšu, jo ir mirkļi, kad nepārtraukti velku dziļas elpas, jo liekas, ka trūkst gaiss. Reiz pat bija tā, ka pēkšņi sākās panika - likās, ka tad, ja palikšu mājās viena, nomiršu, tāpēc braucu no viena pilsētas gala uz otru pie draugiem, lai nepaliktu naktī viena. Bieži ir arī tā, ka ilgi nevaru stāvēt starp cilvēkiem (sab.transports, rinda veikalā, tirgus utt.), jo sāk griezties galva un acu priekšā viss lēni paliek aizvien tumšāks un tumšāks, kamēr beigu beigās vispār melna bilde. Līdz šim to visu norakstīju uz stresu, kurš ikdienā ir pamatīgs (darbs, kredīti...), taču tagad, lasot par šo visu, sanāca aizdomāties vai tiešām pie visa vainīgs tikai nevainīgs ikdienas stress...

Daina30, ar ko puisis nodarbojas ikdienā (mācās, strādā)?

Neiekarota Pilsēta - esmu bijusi,man palīdzēja, tikai puišiem to grūti iestāstīt (tāpēc meklēju kādu metodi citu)...es vispār nesaprotu, ja cilvēkam ir slikti-šķiet viņš izmēģinās jebkuru metodi... man dziednieks ļoti ātri palīdzēja.