Veģetatīvā distonija Smagā formā

Vel stingri iesaku izlasit A.Kurpatova gramatu UZVEIKSIM ASINSVADU VEGITATIVO DISTONIJU.ta ir loti laba gramata las tiesam spej daudziem palidzet.

Prieks par tiem, kuriem ir palīdzējusi šī grāmata.

Samia- nu man patika daudzi citati un tiesam lika aizdomaties un visu lava sakartot pa plauktiniem :) vai tev negativas atsauksmes par so gramatu?
ir ari cali kas slimo ar VD ka piemeram mans bralis.mums kka tas iedzimis :( vaji nervi vai ari visu par smagu uztveram :)

Mincis - visas manis nosauktās pazīmes ir VD, tikai ne katram tās izpaužās. Mana mamma ar to slimoja. Bailes nomirt, balsis, murgi, tie visi pazuda pēc antidepresantu izdzertā kursa (dzēra 3 mēnešus un viss). Palika tikai drebuļu lēkmes un bailes iziet no mājas. Ar laiku mamma pārlauza sevi un bailes iziet sabiedrībā pazuda. Tagad vēl cilvēku pilnās vietās viņai sāk trīcēt kājas un svīst plaukstas. Lēkmes laikā viņa dzēra lexotanil, anaprilinu un sūkāja validolu. Vēl pie sevis kā pantiņu murmināja "Es neesmu slima, man nekas nekaiš, man ir labi, es nepadošos". Tā arī ar gribasspēku viņa samazināja lēkmju biežumu, stiprumu, līdz lēkmes pazuda. Bet viņa katru dienu jūt, ka tā lēkme kaut kur iekšā sēž, ka nedrīkst atslābināties un ļauties. Bet apmēram 3 gadu laikā no pilnīga grausta viņa atkal irkļuvusi mierīga un pašpārliecināta sieviete. Vēl man ir draudzene, kura 8 gadus cīnās ar VD. Viņai ir tikai sliktuma lēkmes. Katru dienu. Viņa dzer saujām zāles, citu par citu stiprākas un lēkmes izraisa vairāk pieradums pie zālēm. Draudzenei nav spēka ar slimību cīnīties, viņa saprot, ka ir atkarīga no zālēm, bet nevar no šis atkarības atbrīvoties. Traki.:-(

Nu pazīmes ir dažādas - acu miglošanās realitātes zušana - nu it kā nekontrole esoso situaciju, it kā uz laiku pārstāj kontrolēt ķermeni, elpas trūkumi, bezmiegs,mošanās, paniskas bailes palikt vienam, bailes no nāves, krampji, sāpes, sirds skrien looti strauji, ka liekas ka apstāsies, asinsspiediens, bieža trauksme un iedomas par kaut ko-bailes utt.
Paldies, ka padalaties :)
Man pašai ir/bija vieglā formā ši slimība, citreiz vēl uznāk... bet nu es ārstējos kādu laiku ar homeopātiju, pēc tam vnk dziednieks palīdzēja, sevis izzināšana, cenšanās kontrolēt savu prātu, atrasties pozitīvā vidē, nomierinoša mūzika, tā kā vīrietis tam īpaši netic, tad vēršos šeit :)

Tie mīti par AD ir pilnīgs sviests. Ja ārsti saka, ka vajag, tad nevajag nezin ko ieņemt galvā un domāt, ka gan jau iztiks bez. Kā jau teica, tas ir mazākais ļaunums, sadzīvot ar tiem simptomiem ir grūtāk. Ja jau tik smagi ir, tad labāk dzert antidepresantus.

Pie smagiem simptomiem ir vainojams seratonīna trūkums smadzenēs, tur tiešām tikai AD palīdz. Bet nevar tikai paļauties uz zālēm arī, ir daudz jāstrādā ar sevi.

Sirds ir pārbaudīta?

Pie smagiem simptomiem ir vainojams seratonīna trūkums smadzenēs

Tas jau vairāk smagai depresijai ar ļoti nomāktu garastāvokli. Kaut gan, ārsti mēdz izrakstīt šos depresantus, kuri paaugstina serotonīnu, lai gan VD jau vajag tieši nomierināt to vājprātu un haosu galvā.

Pagājis mazliet vairāk kā gads, kopš saskāros ar VD. Lēkmes sākumā bija smagas, biju regulāra ātrās palīdzības paciente. Mēnesi mocījos, negribēju atzīt, ka mana nervu sistēma strādā pārslodzē, medikamenti nelīdzēja. Kopā ar ģimenes ārstu izstrādājām izmeklēšanas plānu, visu izpētījām - fiziski vesela. Bet nervi uzvilkti līdz beidzamajam, ka fiziski ķermenis sāpēja no saspringuma. Gāju vingrot, katrs rīts sākās ar nenormālu sevis pārvarēšanu, lai vispār izietu no mājas, jo bailes neenormālas. Izrakstīja nomierinošus medikamentus, kurus reāli lietoju krīzes brīžos...Gāju uz adatu terapiju. Apmeklēju psihiatru. Izlasīju arī pieminēto grāmatu un daudzas citas arī. Neeeenormāls darbs ar sevi.
Jau četrus mēnešus reizi nedēļā apmeklēju psihoterapeitu, vingroju, rūpējos par savu labsajūtu. Jau divus mēnešus nelietoju nekādus medikamentus, strādāju, dzīvoju, kā pirms tam. Ja jūtu, ka var palikt slikti, novirzu domas citur.
Tas, kāda biju pirms gada un tagad, divi atšķirīgi cilvēki. Gribas cerēt, ka tiku galā, bet tagad ar lielu uzmanību izturos pret sevi, savu nrvu sistēm, lai tāds vājprāts neatkārtotos.

Tur jau tā lieta, ka izrakstītās zāles jau tikai mīkstina sekas. Ar VD cēloņiem ir jātiek galā pašam slimniekam, un tie ir garīgi. Tas tev nav vīrusu saķert.

Taxxxxxx - man vispār škiet, ka tā nervu slimība rodas no tā, ka cilvēks visu laiku dzenas pēc kaut kā, vispār nedomā par sevi, aizmirst, kas ir pats, aizmirst mīlēt sevi, nu ka cilvēka enerģija vienkārši ir izkaisīta pa pasauli un pašam nekas nepaliek. . . Vienkārši kapitālisma sekas. Es pati ar pie sevis strādāju ļoti-man bijušas paniskas bailes no kaut kā vienkārši, plaukstu svīšana, sirds klauves anormālas, panika no kaut kā, iekšēja ķermeņa trauksme un elpas trūkums. - bet tas ko redzu, kas notiek ar šo manis pieminētos cilvēku-tas viss kas bija man ir Pupu Mizas. Kaut kur netā lasīju, ka vienai sievietei palīdzējusi Bahu Ziedu terapija... bet nu mums sievietēm jau vairāk iedvesmas un pacietības strādāt ar sevi un rezultātus gūt palēnām....

Ko tādu arī spēj ieteikt tikai tas, kurš nesaprot, ko nozīmē ļoti smagas VD lēkmes. Visas šīs zāles ir kā čurūdeņi. Ja palīdz, tad nav runa par smagām lēkmēm.

Cilvēki mēdz pārspīlēt sev piemītošās likstas, jo patīk, ka pažēlo. Realitātē VD ir darbs ar sevi, tie, kas negrib strādāt, tie var pīkstēt, ka redz iedzimta SMAGĀKĀ forma, viss ir ĻOTI traki, NEKAS nepalīdz.

Atļaušos iespraukties ar savu jautājumu.
Man nekad nekas tāds nebija bijis, bet pagājušajā nedēļā naktī nespēju aizmigt. Un sākās lielas bailes, šķita, ka istabā kāds ir, ka kāds mani varētu žņaugt, vienā brīdī histērijā raudāju. Tad kaut kā ieskaidroju sev, ka viss ir ok un ap kādiem 4 no rīta beidzot aizmigu. Nākamajā dienā vēl bija neskaidra galva, reibonis, nejutos kā savā ādā.

Vai tā ir veģetatīvā distonija? Un vai tas, ka ir bijusi viena lēkme nozīmē , ka kādreiz var būt vēl kāda? Ir iespēja, ka tā bija vienīgā reize? (t)

ctn

Kāds sakars ar žēlošanu? Nejauc panikas lēkmes ar depresiju..... Ko vispār var žēlot panikas lēkmju laikā?

Daina30
Ieteiktu tam cilvēkam meklēt palīdzību, turklāt steidzami. Pats no sevis šitas zvērs nepāriet, paliek tikai sliktāk. Un ja atsakās no palīdzības, tad vēl nav traki :)
Kad man bija lēkmes, vienkārši sēdēju ātrajā palīdzībā, lai ielaiž sistēmu, parunā, nomierina. Man bija svarīgi, lai man PALĪDZ, neribēju dzīvot tādu šausmīgu, nožēlojamu dzīvi, baidoties no visa. Un ar savām trakuma lēkmēm mēdzu pārbaidīt tuviniekus, jo mieru tad atrast nevarēju, varēju ar kājam uz slimnīcu aiziet, lai tikai tas viss beidzas!! Fuuui, nevienam šito vājprātu nenovēlu, pašas šausmīgākās sajūtas dzīvē!

Taxxxxxx

+++++++++++ tikai tie, kuri to piedzīvojuši, spēj saprast, pārējie gudri runā, kā strādāt ar sevi u.t.t.

Kāds sakars ar žēlošanu? Nejauc panikas lēkmes ar depresiju..... Ko vispār var žēlot panikas lēkmju laikā?

Nav runa par lēkmēm, bet ikdienu. Ikdienas absurdā nostāja provocē lēkmes.

+++++++++++ tikai tie, kuri to piedzīvojuši, spēj saprast, pārējie gudri runā, kā strādāt ar sevi u.t.t.

Un par šo es runāju - tipiska sevis žēlošana. :)

ctn

Arī tie, kuri, piemēram, slimo ar vēzi, spēj saprast līdzīgos līdz galam, citi spēj tikai gudrus padomus dod. Arī sevis žēlošana? Protams.
Tad, kad nomirst tuvinieks, mēs raudam, pārdzīvojam, jo arī žēlojam sevi. Mirušais taču vairs neko nejūt.

Arī tie, kuri, piemēram, slimo ar vēzi, spēj saprast līdzīgos līdz galam, citi spēj tikai gudrus padomus dod. Arī sevis žēlošana? Protams.
Tad, kad nomirst tuvinieks, mēs raudam, pārdzīvojam, jo arī žēlojam sevi. Mirušais taču vairs neko nejūt.

Un atkal sevi žēlo, salīdzinot VD ar nopietnām slimībām. Tās abas ne tuvu nestāv klāt.