Palasīju komentārus, daudz kam piekrītu. Par karjeru un sasniegumiem runājot, noteikti var sasniegt daudz arī klusākie cilvēki, bet ir gadījumi, kad tas vienkārši notiek lēnāk, nekā tiem, kas ir skaļāki, vairāk par sevi pastāvoši.
Es zinu arī gadījumus, kur priekšniecība izmanto tos cilvēkus, kas nemāk par sevi pastāvēt, vienkārši sāk kāpt uz galvas. Bet zinu arī tādus gadījumus, kur patiesa laipnība pret citiem un smags darbs, arī gadījumos, ja to kāds izmanto, tāpat agri vai vēlu atmaksājas. Tā kā visādi var būt. Katrs mēs esam savādāks.
Man personīgi vislabākais ir zelta vidusceļs, kad es par sevi pastāvu un panāku to, ko man vajag, bet neaizeju arī tādās galējībās, ka nemitīgi uz kādu bļauju vai pārmācu un uzskatu, ka tikai man ir taisnība. Tāpat es labāk ļauju darīt citiem, mācīties un apgūt, nevis tikai pati, pati, pati visu. Neuzskatu, ka es visu pati vienmēr izdarīšu labāk kā citi.
Ja mani darbinieki pieļauj kļūdas, es aizrādu, bet neblauju virsū, savukārt, kad es redzu, ka viņi ir mācījušies no kļūdām, vai paveikuši ko labu, izdomāšu kādu motivējošu bonusu vai izteikšu koplimentu par darbu. Tāda bļaušana bezjēgā neko labu nedos.