Ir jau vajadzīgs kādam izstāstīt. Ir radies daudziem nepareizs priekštats - bija SA, tad stāvi klusu un nekladzini apkārt. Bet vajag par to parunāt un bieži vien anonīmi par to ir vieglāk nekā ar ģimeni vai tuvākajiem draugiem. Protams, nevajag jau visiem apkārt kladzindāt, ka mazo gaidi un kas ar tevi notiek, bet pēctam rodas situācija, ka cilvēks paliek savādāks, neizprotams, jo visu tur sevī, ja kāda vaina notikusi. Kādam vienmēr vajag pastāstīt par notiekošo, lai pēcāk būtu tas atbalsts. Protams, nerunāju par tām, kam, ja dienu kavējas, tad jālec forumā un jāprasa, vai ir vai nav.
Par Lapšāni runājot, jā, draudzīga un forša - man patika vizīte pie viņas, varbūt uz izmeklēšanām un mazām skādēm ir laba, jo tiešām labas emocijas par viņu toreiz palika. Bet pēcākie notikumi vienkārši man neļauj pie viņas iet vai par viņu teikt to pašu labāko. Katram jāatrod savs ārsts, jo vienai viņa palīdzēs, otrai kaut ko sačakarēs. Un tā jau ir ar visiem ārstiem.
15
