Lasu un brīnos. Paēdušam viegli runāt.
Jūs visāpār esat dzīvē redzējušas, kā dzīvo tiešām mazturīgas ģimenes? Ko viņi ēd un cik bieži tiek pirktas tās šokolādes un citi našķi?
Tie, kas ikdienā ēd čipsus un šokolādes, ir bērni no ģimenēm, kuru makos šie centi, ko būs jāmaksā vairāk, neko nemaina. Taču tiem, kam čipsu paka vai šokolādes tāfelīte ir svētki, šie svētki būs vēl retāk. Mājās gatavots kārums nav nemaz tik lēti. Te jau teica - 4 kinderolu apjoms. Jūs maz stādāties priekšā, cik daudzi bērni tās kinderolas 4 pat pa gadu nedabū? Un tai mazajai dvēselītei tos čipsus un šokolādi neaizstās mājas saldumi - viņš redz, ka kaimiņu bērnam tas ir un viņam arī pa reizei gribas būt kā visi.
Arī mazāka cenu starpība starp, kā šeit teica - plastmasas desu - un desu ar gaļu, nebūs motivācija šīm ģimenēm pirkt kārtīgu desu. Viņi taupa katru centu, jo no tā minimuma, kas ir, ir jāsamaksā rēķini, jāskolo bērns un vēl jāēd. Viņi arī ir tie, kas pērk pašus lētākos un bieži vien nocenotos produktus, citādi ēst vispār nebūtu ko. Jā, jā, ir resni arī bērni no nabadzīgām ģmenēm, bet tas ir tāpēc, ka viņi ar to mazumiņu, kas ir, neprot ēst pareizi. Bieži vien vakariņas sastāda tādas lietas, kā kartupeļi ar miltu mērci vai putraimi ar ceptu speķi, zupas, kas par zupām saucas, jo tajās peld trīs kartupeļi, rīvēts burkāns un apskrubināts tas, ko veikalā sauc par vistas ragū, bet gaļas faktiski nav. Ar tādu ēdienkarti arī neko veselīgs nebūsi.
Līdzīga ēdienkarte ir daudziem pensionāriem, kuri arī nevar atļauties neko normālu jau tagad. Sāls un cukura cenu kāpums viņiem liks ēst vēl mazāk un vēl sliktāk. Tā, ka tā vietā, lai uzlabotu iedzīvotāju veselību, situācija paliks tikai vēl sliktāka.