Diabēts

Nu taada reakcija ir normaala - smagas slimiibas gadiijumaa bailes par savu veseliibu un dziiviibu, nezinja par to, kaadaa kvalitaatee buus turpmaakaa dziive un naakone ir pavisam normaalas emocijas, iipashi , ja pirms tam cilveeks nekad nav smagi slimojis. Iipashi tikko par to uzzinot, emocijas ir veel pavisam svaigas.

Draugam (varbuut arii tev) vajadzeetu izgliitoties shjaa zinjaa, palasiit par sho slimiibu, zinaat, ko no taas gaidiit. Cukura diabeets nav naaves spriedums un cilveeks ar to var dziivot pilnveertiigu dziivi, ja vien seko aarsta noraadiijumiem un lieto medikamentus.

Man rados ir gan pirmā, gan otra tip diabētiķi, un zini, smiekli, prieks un nākotnes plāni nekur nav pazuduši.

Mans rados esošais 1. tipa diabētiķis arī uzzināja pēkšņi, viņam bija, precīzi nepateikšu, ap 30 gadiem tajā momentā. Nu jau kādi 5-7 gadi riņķī, un nekas. Nu vienīgais, jāpiedomā, ko ēd, un nedrīkst aizmirst insulīnu ledusskapī :) Nesaku, ka nekas un sīkums, protams, ka tas nav sīkums, bet daudzi ar šo slimību veiksmīgi sadzīvo.

Tavs puisis arī iemācīsies sadzīvot! Būs labi!

No kā rodas diabēts?

Pakdies, 57days un Syplh!
Livita, kā mums skaidroja slimnīcā šī slimība var būt iedzimta, ja rados kāds ir slimojis, vai arī iemantota, to var veicināt nepareizs uzturs, stress.

Nu dod viņam laiku adaptēties - tomēr jāpierod pie jauna dzīves režīma - regulāras glikozes līmeņa kontroles un injekcijām, tas nav viegli. Tas ir traki un apgrūtinoši, bet jāpierod. Pilnīgi visa dzīve izmainās. Esi klāt un atbalsti, runā ar viņu, par to, no kā viņš baidās, kā viņam sanāk mērīt glikozi, kā špricē insulīnu - izglītojies, un atbalsti, tas ir tas, kas vajadzīgs katram diabēta slimniekam apkārt (pārāk lielu drāmu gan netaisi, sabaidīsi čali) :)

Ja man atklātu 1.tipa diabētu, es laikam mēnesi no vietas kauktu, jo aptvertu, ka visu atlikušo dzīvi jāšpricējas un jādur pirksts. Vismaz mēnesi.

Tev vēstule

Nu dod viņam laiku adaptēties - tomēr jāpierod pie jauna dzīves režīma - regulāras glikozes līmeņa kontroles un injekcijām, tas nav viegli. Tas ir traki un apgrūtinoši, bet jāpierod. Pilnīgi visa dzīve izmainās. Esi klāt un atbalsti, runā ar viņu, par to, no kā viņš baidās, kā viņam sanāk mērīt glikozi, kā špricē insulīnu - izglītojies, un atbalsti, tas ir tas, kas vajadzīgs katram diabēta slimniekam apkārt (pārāk lielu drāmu gan netaisi, sabaidīsi čali)

Bet nepārspīlē ar savām rūpēm, lai viņam nerodas sajūta, ka uztver viņu kā šausmīgi slimu invalīdu. Lai veicas ;)

Nu iedomājies, Tev pasaka diagnozi, ar kuru jāsadzīvo visu mūžu, jāmaina dzīvesveids, attieksme pret veselību un viss jau uzreiz būs čikiniekā? Diez gan egoistiski. Manai mammai vajadzēja gadu, lai pieņemtu šo slimību un iemācītos sadzīvot ar to. Protams, ka nervi tika sačakarēti visiem, bet ne jau viņai viegli bija.

Galvenais, kas nomierinās gan Tevi, gan Tavu draugu ir diabēta māsas apmeklējums. Tā būs sieviete, kurai zvanīt jebkuru jautājumu gadījumā, viņa visu izstāstīs, parādīs, kā rēķināt maizes vienības un sadzīvot ar diabētu.
Tas nav viegli, bet 1.tipa diabētiķiem nav izvēles, jo to nevar ārstēt, tāpēc jāsadzīvo, Tev galvenais, manuprāt, ir klausīties, uzklausīt draugu, rūpēties, bet kā jau iepriekš šeit teikt, pārlieku nepievērst uzmanību diētas izmaiņām un galvenais 10x dienā nejautāt, kāds ir cukura līmenis, vai viss pareizi izrēķināts, tas tikai satrauks cilvēku. Un neuzdot pārāk daudz jautājumu, jo arī slimnieks pats par sevi sākumā nezina visu, kas notiek ar viņa ķermeni, tas ir biedējoši, tāpēc lieki jautājumi nepalīdz.
Būs labi, tas nav nekas tāds, ar ko nevar sadzīvot, pagatavo gardas vakariņas, izbrauciet ar divriteņiem kādu ekskursiju, noved domas no jaunās ikdienas rutīnas un atgriez viņu priekos. :)

Jociņš (nelasīt cilvēkiem ar vājiem nerviem vai bez humora izjūtas):
"Vai diabētiķiem drīkst novēlēt saldus sapnīšus?" (t)

bet vispār traki..

Cilvēkam grūti pieņemt, ka visu atlikušo mūžu būs jāšpricē insulīns :(
Bet nav jāstreso - mūsdienās sievietes ar 1.tipa diabētu pat vairākus bērnus piedzemdē!

Drauga brālim pirms pāris gadiem atklāja, puikam šogad 18 gadi. Nu traki bija sākumā, daudz stresaināks palicis, bet kārtīgi pats zina, ko var un ko nevar, principā jau var visu, tikai jābūt uzmanīgam. Viņam visu ārsts ir izskaidrojis, pie ledusskapja saraksts ar produktiem, viss notiek. Džekiem vienkāršāk, ja uzlec cukurs, visu var nodzīt sportojot, viņš bieži iztiek bez insulīna, tikai vakarā tā saucamo "garo" šprici uz nakti un viss, bet pa dienu, ja uzlec cukurs, ātri vien izdzen ar sportu ārā. Gan muskuļi uzauguši, gan spēks, tā kā viss nav tik traki!

Nu īstie iemesli, kas veicina diabētu nav zināmi vēl joprojām. Vienīgi, kas ir piefiksēts diabēts biežāk sastopams tiešām iedzimtībā, liela nepārtraukta stresa dzīvē un pēc traumām galvā un/vai mugurkaulā (var nebūt smagas, pietiek ar smadzeņu satricinājumu, disku trūci utt.) No nepareiza dzīvesveida veidojas 2.tipa cukura diabēts.
Man to konstatēja pusaudžu gados, kad ar to ii grūtāk sadzīvot. Dod draugam laiku, lai viņš aprod ar situāciju un noregulē gan insulīna devas, gan glikozes līmeni asinīs, gan secina, kāda pārtika viņam vairāk ietekmē glikozi (man piemēram diabētiķu produkti vairāk cēla cukuru nekā parastie). Lai arī viņš tagad ir mājās, viņa cukura līmenis noteikti lēkā un nav pat tuvu normāla cilvēka līmenim, tāpēc ir jāpaiet laikam, lai visu pielāgotu iepriekšējai dzīvei.
Galvenais ieteikums no manas puses - turpināt pārtikā lietot visus parastos produktus nevis speciālos diabētiķu, vienīgi sekot līdzi viņu daudzumam un attiecīgi regulēt insulīna devu. Ja gribās saldumus, lai apēd arī kādu gabalu, bet attiecīgi piešpricē klāt insulīnu.
Zinu, ka viss iegriezīsies vecajās gultnēs, tik dodiet viens otram laiku un tas ka turpini būt blakus, jau ir atbalsts. Jo jaunībā, tiklīdz daži uzzina, ka tev ir diabēts, pret tevi izturas kā pret spitālīgo. Galvu augšā, viss būs labi.

P.S. Ja ir kādi jautājumi, droši var man rakstīt vēstules, noteikti atbildēšu.

Var painteresēties par insulīna sūkņa terapiju, protams tas prieks nav lēts, bet ļoti atvieglo dzīvi. Valsts neko nekompensē.
Insulīna sūknis vizuāli atgādina peidžeri. Ar maza katetra palīdzību, kas ievadīts vederā cilvēks 24h diennaktī saņem ārsta uzstādītu insulīna devu, bet pie ēdienreizēm attiecīgo devu uzstāda pats.
Tādejādi ir tikai viens insulīns ko pacients lieto un ir tikai viena injekcija 3-5 dienās.

Sākumā noteikti vinam ir šoks un ir jāaprod ar šo domu, ka tagad visu mūžu būs jāšpricē insulīns. Bet ar laiku apradīs :)

Vairs jau nezinu, vai mūsu dzīve atkal kļūs piepildīta ar smiekliem, prieku un plāniem par nākotni...

Protams, ka būs prieks un nākotnes plāni. Draudzenei ir 1.tipa CD ir 2 bērniņi, vīrs, labs darbs. Citai draudzenei ir puisis ar to pašu slimību. Atklāja, kad viņi tikko sāka satikties, nu jau vairaki gadi pagājuši un viss kārtībā. Vienkārši jādod laiks cilvēkam.