Blēņas.

Kad man bija 7gadi atceros ka seetaa atradu kakeeenu, kas miligs bija. Paneemu pie sevis noleemu tureet vinu skapja atvilknee. Maajas bij jau viens kakis, tad nu nociepu baribu. Teetis straadaaja maajas un te ienaak istabaa un prasija man netiiro velu. Piemetos pie skapja un teicu ka nedriskt neko nemt no turienes araa. Protams, pastuma mani malaa un atveera atvilkni, tad nu bija surprise. Kakeenu nepatureeju, jo neatlaava.:(

Draudzenei seeta pec tam atdevu.

Chemi
,vismaz žurciņa tika pēc tam gan jau pie normāla ēdiena, ne? :D

Ā, vēl atcerējos par to, kā, dzīvojoties vasarā pa laukiem, biju īpaši izvēlga ēdiena ziņā, tāpēc bieži vien tas, ko vecmamma bija pagatavojusi, man negaršoja. Un, ja es zināju, ka man negaršos tas ēdiens, tā gāju ''ēst'' ārā. Izlikos, ka iešu ēst ārā, bet patiesībā visu, visu ēdienu pa tīro krūmos sametu. Tajos krūmos ļoti regulāri nonāca ēdiens. Brīnos, kā tur nesāka nekas smirdēt. :-D

Atcerējos vienu nedarbu, par ko joprojām skumji - mums bija siena šķūnītis un vasarā tas tika pildīts ar sienu. Uz vienas no jumta korēm bezdelīgas bija izveidojušas ligzdu. Jo vairāk siena tika likts šķūnītī, jo vieglāk šo bezdelīgu ligzdiņu varēja aizsniegt. Ar māsu ievērojām, ka kaķis staigā pa sienas šķūni un nospriedām, ka kaķis grib apēst mazos bezdelīdzēnus, tāpēc man par viņiem jāparūpējas. Nolauzām ligzdiņu, ielikām kastē, virsū uzlikām sietu, lai kaķis netiek iekšā un pašu kasti kaut kur novietojām. Nākamajā dienā gājām barot bezdelīdzēnus, bet viņi visi bija beigti... Bijām šokā... Reāli - gribējām kā labāk, bet sanāca pavisam bēdīgi.

Kaķim nogriezu ūsas, tad gan mamma sabāra. Esmu vilkusi kaķim leļļu kleitas :-D

Oi, kādus tik brīnumus neesmu sadarījusi, maza būdama, ārprāts!:-D
Piemēram, vasarā, laukos ar māsīcu dzīvojoties, kaitināja, ka vecmammas pīpēja. Tā nu mēs zinādamas, kur stāv visi vecmammu cigarešu bloki, viņām nezinot, paņēmām un paslēpām visus 5 lielos cigarešu blokus aiz vannas. Kad izdzirejām pirmos saucienus par to, kur ir palikuši šie cigarešu bloki, tā abas drāzāmies pa galvu pa kaklu uz netālo šķūni slēpties, jo zinājām, ka nebūs labi. Beigu beigās viņas uzzināja un dabūjām abas divas riktīgus bārienus, bet sods par brīnumu gan nekāds nebija. :-D

Tad vēl kādā 2. klasītē abas ar draudzeni paņēmām kartona kasti, kuru sapildījām ar plastmasas maisiņiem, kuros iekšā ir ūdens. Tad nu uzgājām uz balkona un, neskatoties kur, tikai metām šos maisiņus kur pagadās. Atceros, ka trāpījām kādam klibošam pensionāram uz galvas un uz lejas stāva puķupoda. Pēc mirkļa jau redzam, ka pa tā balkona margu paveras nikns sievietes skatiens. Tad gan dabūjām pa iekšām. Pēc brīža jau dzirdam, ka kāds klauvē pie durvīm, a mēs fiksi zem gultapakšas palīdām un nenācām ārā.:-D

Es kaķim nogriezu ūsas

Kaķim ūsas negriezu, bet kaķītis tika sasaldēts :D
Nepārprotiet, kaķītis izdzīvoja :D Pati to gan neatceros, bet tētis stāstīja, ka es esot ledusskapī ielikusi kaķēnu, kurš tur visu apgriezis ar kājām gaisā. Atverot ledusskapi kaķis izgāzās ar pusi satura. :D Es esot teikusi, ka gribēju, lai kaķis paēd to ko vēlās. :D Tētis nobēra lekciju, ka kaķītim tur bija auksti un viņš varēja nosalt. Vakarā, lai kaķītim vairs nebūtu auksti es viņu esot iebāzusi krāsnī, kura bijusi vel diezgan karsta. :D Mamma bija ātri noreaģējusi un kaķītis tik mazliet bija sakarsējis ķepeles. Par to gan tiku pie pēriena. ;)

vēl pa kluso ar brāli nopirkām jūras cūciņu, kas sākumā dzīvoja rakstāmgalda atvilknē! Kad vecāki uzzināja, tad mana sakrātā naudiņa aizgāja cūciņas mājvietā!

2x beegu no maajam ap 2gadu vecuma. 1x ko stastija ka es caur vartiniem vel taa pusraapus vai kaa viena pati lidz ugunsdzesejiem tiku no omes maajas.

Otraa reize pie otras omes kur aizliidu un seedeeju graavi. A tur apkaart mezs un ta visi panikaa mekleeja...:-D

Biju tads mazulis brivsturi.

Usas kakim gan skiet visi ir griezusi.

Ar draudzeni curaajaam trepees, tjip kura taalaak:-D

Metu edienu pa logu. Sapleesu dargu vaazi, griezu fotografijas vecas..(nu tjip cilvekus griezu aaraa, lai epc tam speeleetos ka papira lelleem.

Man vel stastija kad sika biju un mums bija suns, tad es llidu suna budaa un suni nelaidu ieksaaa.

ek, šīs jaukās atmiņas! (l) Atceros, ka reiz ciemojos pie onkuļa meitas, kura zirgus audzēja.. Vienu brīdi izdomāju, ka zirdziņiem taču garlaicīgi tajā aplokā, attaisīju vārtiņus un aizskrēju, jo braucām peldēties.. Nu, un kad braucām atpakaļ, protams, visi zirgi skaistā rindiņā soļoja pa ceļmalu pastaigā.. Par sodu gan ilgi vēl mani pie viņiem nelaida. :D

Saplēstos traukus slēpu balkonā aiz skapja, ābolu un zemeņu zagšana - klasika!

*Vasarnīcā dzīvojot, izdomāju 5 gados, ka iešu uz jūru. Izspraucos pa žoga spraugu un aizdevos uz jūru. Lieki teikt, ka aizgāju uz otru pusi un pie meža mani atrada kaimiņu meitene un aizveda uz mājām. Tikmēr omīte sirdstrieku gandrīz dabujusi skraidija apkārt meklēdama.
*ēdu pa kluso kaimiņu zemenes
*vectēvam aiz kūts bija tāda kā brīva vieta/noliktava. Mēs tur uztaisījām štābiņu un izbārstijām kkādus graudus. Pēc laiciņa tur viss izdīga un bija zaļš aizaudzis :D Labi ka nebiju vairs laukos, būtu dabūjusi kāvienu
*pati sev nogriezu čolku :D
*lavījāmies vecās, pamestās ēkās. Kas tik nav darīts.

Livita, aa nee es kaajas pleesu nost nevis spaarnus... tagad atceros...

awkward, mušas vai ta lido bez spārniem?

man bērnībā bija dikti bail no mušām, mamma vienmēr smējās, ka man zilonis lidojot :D

JD Laikam vienā mucā augušas :D

es mussaam pleesu nost spaarnus, kermeni ieseeju diegaa un man bija balonins!

aiz gultas malas lēju neizdzero ūdeni un pēc tam vainoju kaķi

šito es pati neatceros, bet mamma teica, ka es neapēsto ēdienu vienmēr aiz galda, zem šķīvjiem un puķupodiem nobāzu. :D

Arī nogriezu kaķim ūsas plus vēl pielīdzināju kažoku ar šķērēm, kad biju maziņa.

Vēl patika no visādiem mammas šampūniem,krēmiem,tonālajiem utt sajaukt vienā bļodā maisījumu un pēc tam klāt to sev uz rokām, tēlot, ka esmu spa :D vienreiz tur patrāpijās kaut kāds paštonējošais līdzeklis, tad gan bija ziepes :D

Atceros, kad man bija kādi 6 gadi, es gāju uz pagalmu spēlēties. Pagalmā sapazinos ar vienu krievu meiteni, kuru iesaucām par Krisu, jo viņai vienmēr līdzi bija žurciņas. Vienu dienu viņa bija atnesusi vairākas žurciņas un piedāvāja vienu man uzdāvināt. Kā jau mazs bērns un liela dzīvnieku fanāte, protams, piekritu. :D Atceros, ka tajā laikā mamma ar tēti spainītī krāja 1 un 2 santīmu monētas. Tā kā žurciņai bija kaut kur jādzīvo, atceros, ka zooveikalā biju noskatījusi mazo grauzēju pārnēsājamo būrīti, maksāja, laikam, 1.49ls. Tā nu noskaitīju no sīknaudas spainīša vajadzīgo summu un gāju žurkai pēc dzīvesvietas. :D Protams, ka dzīvnieciņam tajā konteinerītī bija par šauru, bet es to toreiz neapzinājos. Atceros, ka vecākiem nerādīju žurku, biju ar visu konteineri noslēpusi mājas kāpņutelpā (dzīvojām daudzdzīvokļu privātmājā, tāpēc to nebija grūti izdarīt). Tad tētis brauca strādāt uz Saulkrastiem un mani ņēma līdzi. Es, protams, žurku ņēmu līdzi. Baroju ar zāli un vēl nez ko, jo nezināju, ka vajadzīga speciāla barība. :D Ārā karsti, vasara, tētis tajos Saulkrastos strādā, bet es ik pēc pusstundas skrienu uz mašīnu, lai barotu žurku un apskatītos, kā viņai tur klājas. Tētis ievēroja, ka skraidu uz mašīnu un vienā no maniem apciemojumiem pie žurkas pārsteidza mani ar jautājumu, ko es tajā mašīnā tik bieži daru. :D Faktu par žurkas esamību viņš uztvēra neitrāli, piezvanīja mammai un pastāstīja, bet viņa nu gan nebija sajūsmā, bet žurku ļāva paturēt. :D