Blēņas.

Vislielākās negantības, manuprāt, esmu sastrādājusi skolā. :D
Kādā 2. vai 3. klasē spēlējām ar klasesbiedrenēm ''patiesība vai risks''. izvēlējos risku un man teica, lai iesperu vienam klases čalim pa kājstarpi. Es, ilgi nedomājot, to arī izdarīju, man pat netraucēja tas, ka blakus stāvēja 2 skolotājas. No skolotājām pamatīgi norāvos.. Tagad domājot, nesaprotu, kā es tā varēju. Tad, protams, topā bija arī nobučot klases zēnus tā paša riska iespaidā..
Vēl skolā ar klasesbiedrenēm ''saucām spokus'' skolas pagrabstāvā. Visas kaut ko kliedz un spiedz, līdz atnāca saimniecības daļas vadītāja un lika mums visām paskaidrojumu rakstīt. Pa ceļam uz viņas kabinetu paspējām visas izklīst un aizbēgt, bet viņa nāca mūs meklēt un sameklēja arī. Vēl lika vecākiem zvanīt. Bijām baigi pārbijušās, vecākiem tā arī nepiezvanījām, bet paskaidrojumus gan uzrakstīju.
8. klases sākumā biju ar klasesbiedriem tvitterī sarakstījusi iemeslus, kāpēc mūsu klasei riebjas skola un daži tās skolotāji. Pat nedomājām, ka tas kādreiz varētu nākt gaismā, tāpēc minējām arī vārdus un lietojām necenzētu leksiku. Mācību gada beigās šo ierakstu dēļ nonācām sākumā sociālā pedagoga kabinetā, pēc tam jau pie direktores. Viss beidzās labi, ieraksti tika izdzēsti, vecākiem situācija izskaidrota un ar direktori salīgts miers. :)
Vēl esam spundējuši sociālo pedagoģi viņas kabinetā, piebīdot durvīm priekšā krēslu. Viņa mums tāda iecietīga, tāpēc pat salamāti netikām, toties mums bija jautri.
Ar skolotājiem vispār baigie pekstiņi ir strādāti, brīnos, kā no skolas netiku izmesta. :D
Krievu valodas skolotājas aizvietotājai pateicu, ka uzdāvināšu šai biļeti uz Maskavu vienā virzienā. Viņa pajautāja, vai var dabūt Sanktpēterburgu. Kad pateicu, ka nē, viņai pacietība izbeidzās un arī tad dabūju pie sociālā pedagoga iet.

Šis tāds diezgan ļauns ieraksts, bet, kad skolā paliek garlaicīgi, gribās visādas ziepes savārīt. Mani vecāki gan nekad nav uzzinājuši par šiem nedarbiem, kas attiecās uz skolotājiem.. Izņemot situāciju par twitter.

Manas blēņas bija tādas standarta - tapetes ar flomasteriem apzīmēt, mammas lūpukrāsu baltajos aizkaros iesmērēt, vitamīnu paciņu izēst vienā piegājienā, omammas tomātus balkonā aplaistīt tā, ka kaimiņam viss balkons slapjš, kaķi kaut kur iespundēt utt. Visbriesmīgāko rājienu laikam saņēmu par to, ka vecai krievu kaimiņienei parādīju mēli. Ā, un bārbija gribēja precēties, tāpēc uzšuvu viņai kāzu kleitu no istabas baltajiem aizkariem.

Ujj, bērnībā dauzījāmies ar sētas puiku un aizgāju ciemos pie viņa uz mājām, viņa mammai pie spoguļa stāvēja visādas pudelītes un matu lakas. Paņēmām matu laku un sapūtām sētas sunim kažoku:-D Mans rotaļu biedrs piedraudēja, ka pateiks mammai, viņa pasūdzēsies manam tētim, un tētis pārnākot no darba mani nopērs, jo es nozagu matu laku un sapūtu suni:-D Tā nu es dienasvidū aizgāju gulēt, un gulēju līdz rītam, lai tētis nenoper, jo gulošus tak nesit:-D:-D:-D Man bija kaut kādi 5 gadi;-)

Ai, cik forša tēma! Sasmējos. :D

Ak, es gliemežus zem gultas audzēju.

Mēs ar māsīcu tos cepām uz ugunskura. Bijām dzirdējušas, ka tos varot ēst (protams, nepamēģinājām, jo izskatījās drausmīgi).
Vispār, mana māsīca mani pavedināja visādas sliktas lietas darīt, kad biju pie viņas ciemos... vienreiz piekritu ar viņu un viņas draudzenēm no kaimiņu dārziem "aizņemties" zemenes un, protams, mūs tieši toreiz arī pieķēra. :D Arī zvanījāmies daudzdzīvokļu mājās, bet es biju baigā zaķpastala un man tas īsti nepatika. Man gan patika spēlēties ar uguni - ugunsgrēku pļavā nez vai es kādreiz esmu izraisījusi, bet vispār bieži gājām un dedzinājām zāli.

Ar draugiem bijām nez kur atraduši pamestu dīvānu un kaut kādus galdiņus... uz kādu laiku tur " iedzīvojāmies" - pieņēmām kā pagaidu "štābiņu". Šausmas, kas viss tur nebija, bet nu pagalma bērni ~6 gadu vecumā... viss liekas interesants. :D
Man toreiz (6 g.v.) bija gadu jaunākas draudzenes ar kurām tad arī pirmo reizi pamēģināju cigaretes, jo viņas jau baigi pīpēja, bet man vienkārši gribējās būt "krutai". Tā bija tik briesmīga pieredze, ka vairs smēķējusi neesmu, bet jocīgākais - es atceros, ka es baigi satraucos, ka mani vecāki to uzodīs un manas draudzenes teica, lai dzeru pienu. Tā nu es pārnācu mājās un iztukšoju litru piena. :D

Viens no vislabākajiem pavārmākslas šedevriem bija krustnagliņu kūka, ko ar savu labāko draugu (musm abiem bija 7 gadi) uzmeistarojām. Vienīgais, mēs to tiešām bijām padarījuši par krustnagliņu kūku - tur iekšā tika sabērtas divas krūzes krustnagliņu. Izcepām, atzinām, ka nav ēdama (tur bija kādas 10 krustnagliņas uz vienu kūkas gabalu!) un... nolidinājām pa balkonu lejā uz ielas, lai baloži ēd. Kopš tās reizes es krustagliņas klāt nekur nelieku. Riebjas. :D

Nu tā nav īsti blēņa, bet mēs ar draudzeni, saskatījušās seriālu Amulets, izlikāmies, ka esam raganas - mums bija sava "Ēnu grāmata" un mēs dedzinājām zariņus, kaut ko baigi piesaucām... man pat liekas, ka apbedījām skudras un citas radībiņas, ko pagalmā atradām un centāmies augšāmcelt. Mana draudzene pat sev noskatīja puiku, kas viņai atgādināja Leo no seriāla un viņi bija "kopā" (3. klase, c'mon ;D). Ai, šausmas.

Kāda te minēja arī par dekoratīvās žurciņas slepus iegādāšanos... nu, man tas pats stāsts, vienīgi mammai baigi nepatika un beigās žurciņu atdevu draudzenei. Vēlāk mājās pārstiepu kaķi. :D (Tas gan mums vēl tagad ir.)

Vispār jāpalauza galva un laikam jāpieraksta, man atmiņa švaka un ar gadiem kļūs vēl švakāka... forši atcerēties. :D Ak, bērnība.

Chemi
,vismaz žurciņa tika pēc tam gan jau pie normāla ēdiena, ne?

Tika, protams. :D

Man visas tieksmes uz blēņām izgaisa jau 6 gadu vecumā. Tēvs izmācīja. Tas bija viens notikums- kad es ar sētas puišeļiem dauzījos un mētāju koka gabalus pa gaisu. Nu viens no manas rokas trāpīja pa izkarinātu uz striķiem - veļu. Attiecīgi pēc trāpījuma tā atkal melna tapa. Tēvs nenopēra mani, bet lika veļas īpašniecei atstrādāt... dabūju tai kundzei vienu dārzeņu vagu noravēt. Tēvs iezaurēja man: "katras blēņas traucē kādiem citiem cilvēkiem". Patiešām...

Man riebās šņorēt kurpes, tādēļ savus zābaciņus iemetu miskastē pa virsu un iekšaa ieberot kartupeļu mizas :D
Vēl man patika dedzināt visādas aukliņas, kaut vecaaki vienmēr teica, ka ar uguni spēleeties nedriikst, tad reiz viņi paarnaaca, bet aukliņas veel dega, es taas izmetu atkrituma konteineraa, protams, groza saturs saaka degt, dabuuju lekciju par noteikuma neieveerošanu un to ka vareeja aizdegties maaja :/
Patika spēleeties ar gliemežiem, reiz noleemu ar māsu izspiest un uzliet gliemezim kaut kaadu nezàļu sulu, oh, ta bija kodiiga un gliemezis saaka putot - tas bija nereaal pretiigi, kad saprataam, ka vairs neiglaabt gaajam visus ievainotos glimežus sadaudziit pret betona sienu.
Veel es kaltēju kukaiņus tik tak končiņu kastitees - vārdu sakot, noķēru kukaini, ieliku kārbiņaa, aiztaisiju stingri ciet un tad blakam gultai noliku kastiti, kukaiņi visu nakti sitaaas peet kaarbiņas sienām, naakamajaa dienaa, ja bija jau miris, tad pievienoju savai kalteeto kukaiņu kolekcijai :D :D to pat mana māsa nesaprata, teica, ka esmu slepkava, bet man patika peec tam peetit dažados kukaiņus, ņemt laukaa peetiit kàjiņas un spàrnus. :D

Atceros dažus gadījumus -
- Atradām draudzenes dzīvoklī LEDUSSKAPĪ prezervatīvus - nu 90to sākums, vidus. Protams, daudz nedomājot, lējām iekšā ūdeni un metām pa logu uz garāmejošiem cilvēkiem :D
- Tas pats variants, tikai ar plastmasas maisiņiem vienreiz beidzās ar to, ka tika izsaukta policija un mūs apsūdzēja ieplaisājuša mašīnas stikla radīšanā. Sākām raudāt, mums lasīja lekciju, bet beigās tikām cauri bez vecāku iesaistīšanās.
- Patika zvanīt pie durvīm un skriet prom, iepriekš atstājot kaut kādas lietas - piemēram, atrastu zupu burciņā, utml. :D

Šausmas šito vispār lasīt :-D
Man bērnībā jau ātri bija veselais saprāts, mamma teica, ka neko tādu neesmu nekad darījusi, varbūt tāpēc man pašai tagad bērni nepatīk.
Vienīgi atceros, ka laukos ar draudzeni izgāzām dažādus logu tīrāmos līdzekļus sausajā tualetē, lai dabūtu tukšās pudelītes.

Kas tik nav darīts :D
1. Ar mammas kosmētiku ( tajos laikos bija grūti ar labu kosmētiku ( bija arī Lancome no Vācijas )) uzzīmēju bitīti Maiju ar draugiem. Protams priecīga nesu rādīt, bet tā mammas sejas izteiksme :-)
2. Ari biju klejotaja un pasaules pētniece. Mēdzu tālu un ilgi klejot, pat ar zemes sardzi mani meklēja. Patika zem tiltiem kukaiņus ūdens radības pētīt. Mīļākā vieta izgāstuve dažadas boderīgas lietas priekš štābņa vecā mikriņā varja atrast.
3. Ezi mājās atstiepu un man pat ļāva paturēt ( piekakāja visas malas un man vajadzēja tīrīt ), bet tas ezis mistiski pazuda. :-)
4. Protams zemenes un citi dargumi no kaimuņu dārziem. Man bija kulbas leļļu rati, kurus pilnus pielasījam ar zemenēm. Iet gar dārzu, viena meitene pagrūž, otra nokrit uz sasperas zemenes. Tas tā neuzkrītoši pie katra dārza :-). Protams mamma redzēja un visas zemenes sabēra lielajā konteinerā. Cik es ardraudzenēm bijukrobīga. Tāds darbs vējā.
5. Naktī pirms pirmā septembra sirojam pa darziem puķu meklējumos, lai zudāvinātu skolotājām. Protams tika apciemoti arī skolotāju dārzi.
Un vēl ļoti daudz un dažadi nedarbi.

Daudz visa kā tika sadarīts...
*Mums bija milzigs akvārijs. Kad kārtējo reizi kaķis sēdēdams uz akvārija vāka vēroja zivteles, nolēmu viņam palīdzēt īstenot "mūža sapni". Ieliku kaķi caurspīdīgā celafāna maisiņā (ciet nevēru, protams) un iegremdēju akvārija ūdenī... Maisiņš ūdenī kļuva tikpatkā neredzams un kaķim bija pamatīgs šoks... Manu eksperimentu aprāva mātes ienākšana istabā. :D
*Mazgāj kaķi, žāvēju un liku rotaļu ratos un vazāju pa dārzu kā mazu zīdaini
*Spēlējos ar sērkociņiem ar savu kaimiņdraugu. Netīšām aizdedzinājām āra WC (kas atradās aiz mājas stūra). Mēs panikā skrējām mājās, tur kā reiz vecāki no veikala ar limonādi pārnāca. Mēs izlikāmies, ka dzeram, un ar pilnu muti skrējām atkal ārā uz WC, lai kaut kā nodzēstu uguni... Lieki teikt, ka ap trešo reizi tēvam radās nelāgas aizdomas un viņš atklāja degošo WC un mūsu izmisīgos centienus nodzēst uguni ar mutē paņemtu limonādi... :D
*Tiku nogādāta slimnīcā ar plaušu karsoni. Pēc dažām dienām ar palātas biedru palīdzību uzrīkoju bēgšanu. Līdz āra izejai gan netiku, jo slimnīca bija milzīga (pašai kādi 4-5 gadi tikai), blandījos pa gaiteņiem, no nodaļas uz nodaļu pidžamiņā, bet nu manas nodaļas personāls bija parbiedēts kārtīgi, visu dienu meklējot mani pa slimnīcu. Tikai vakarpusē kāda acīga māsiņa pamanīja, ka neesmu no viņas nodaļas un sāka uzdot daudz jautājumu uz kuriem man nebija atbildes... Tad nu vēlā vakara stundā beidzot mani nogādāja uz manu palātu. Škrobe bija, ka tā arī neatradu izeju, bet toties visu dienu biju izvairījusies no neskaitāmām špricēm... :-P
*Aizbēgu no mājām. Būtībā tāds gluži nebija mans plāns, jo vnk aizspēlējos līdz tumsai, bet tad palika interesanti inscinēt "pazušanu". :-/ Slēpos nakts tumsā kaimiņsētā. Nedaudz pārbijos, kad tēvs ar poličiem ieradās mani meklēt un šie ar lukturīti pārstaigāja teritoriju. Slēpos tumšajos stūros, bet tāpat mani atrada... :-P Pat īsti brāzienu nedabūju, jo visi bija atviegloti, ka mani atraduši...
*Protams, klasika, zvanīt uz uzziņu dienestu un uzdot tizlus jautājumus. Vai arī vnk uzgriezt svešu nummuru un lūgt, lai pasauc Jāni pie telefona... :-D
*Atkal klasika - zagt kaimiņsētas ogas
*Reiz ar draugu ielīdām kādā privātdārziņa teritorijā un izdauzījāmies pa visiem spēļu atrakcioniem, samīdījām smilšu celtnes, izvandījām visu inventāru... (s)

Un vēl jau daudz visādu piedzīvojumu bijis...

Samaara, labais :D :D

ā mēs vēl zvanījām no telefonbūdiņām (tās, kas ar telekartēm) visādiem kartupeļu piegādātājiem, kas rajonā reklāmiņas bija izlīmējuši un pasūtījām kartupeļus uz random adresēm turpat tuvumā, lai pēc tam skrietu skatīties - atvedīs, vai nē. Nu bet loģiski, ka neviens neveda, ja bērna balstiņā ķiķinot pasūta :D

Un + tas krēms laikam, ka bija jau vecs :-D:-D:-D

Vienu reizi, bija tā, ka ieraudzīju mammas kosmētikas somiņā IEDEGUMA krēmu, kuru uzmālējot uz sejas it kā varēja iedegumu dabūt. :-D Nu ok, pameiģināju pie spoguļa likās forši, ka man piestāv un tā. Bet nākamajā dienā aizgāju uz skolu un mans sejas tonis bija reāli orandžš/rižš. :-D:-D:-D
Visi tā ierēca, jo galvenais ka manā klasē mācījās tieši viens rižiks un tā ...:-D:-D:-D

Mājā dzīvoja viena sieviete, kura mums nepatika, tad nu pielikām viņai pie durvīm sapuvušus ābolus, pieklauvējām un bēgām prom.
Zvanījāmies arī uz uzticības tālruni ar izdomātām problēmām, reizēm arī vienkārši random numuriem.

Lasot šo diskusiju piepeši atcerējos, ka dažas reizes agrā bērnībā mammai no maka esmu nočiepusi sīknaudu saldumiem - tagad tiešām nesaprotu, kā es tā varēju, fuj.
Kad Vaira Vīķe Freiberga tikko bija ievēlēta, mājās stāvēja žurnāls ar viņu uz vāka un es pacentos uzkrāsot viņas attēlam īpaši biezas un izteiksmīgas ūsas.
Ļoti daudz esmu staigājusi ar draugiem pa pamestām ēkām un teritorijām.
Reizēm arī uzspraudām ābolus uz gumijkoka zara (nezinu īsto nosaukumu, tāds ļoti lokans koks :D) un lidinājām viņus uz 5stāvu mājas jumta. 1x šī izprieca beidzās ar skaidrošanos ar pašvaldības policiju :-D
Ap 12-14 gadu vecumu kā jau vairums pusaudžu līdām krūmos, lai pamēģinātu iedzert/uzpīpēt

Ak, es gliemežus zem gultas audzēju. :-D

Esmu zvanījusies pie svešām durvīm un bēgusi, zvanījusinuz svešiem nr. un ākstījusies, apēdusi mammas lūpukrāsu, izlaistījusi omes spirta pudeles.. :-D utt.

Līdzīgi kā Lagusty, arī aizgāju pastaigā. Lauku mājas, blakām dīķis, drusciņ tālāk upe, ceļš, visādi zirgi, govis, citi lopiņi, kaut kur kāds kombains brauc... Un manis nav. 3h visi radi staigāja pa teritoriju bļaudami, saukdami, iedami gar upi meklēdami, kur divgadīgā es palikusi. A es aizgājusi metrus 200 no mājas, sagurusi, aizlīdusi aiz šķūnīša un pļaviņā atlūzusi. Tik saldi nošņācu, ka nemaz nedzirdēju, kā mani turpat blakām sauc :D
Nu un tad protams ēdiena slēpšanas atvilknēs, mammas lūpukrāsu smērēšana uz nagiem, pogu griešana vectēva krekliem, un visādi citādi darbiņi ar šķērēm, lopiņu "aprūpēšana"...
Viens no labākajiem nedarbiem tika veikts kopā ar mammu, kad tantes baltajam kaķim ar krāsojošo šampūnu nokrāsojām rižu asti. Tie tik man bija prieki :D