Bet vispār, jā. Šodien viss ir mens kā velns. Šodien man bija sarunāta tikšanās viena projekta sakarā. No rīta pamodos un jutos kā samīcīta. Piesēdu pie kompja, lai uzrakstītu meilu, ka esmu saslimusi un diemžl nevaru ierasties. Iesāku rakstīt, salamāju sevi, izslēdzu kompi un posos ielās. Man ir iegādāts jauns velosipēds. Vecais ir jēgu pārkalpojis un atrodas uz izjukšanas robežas. To ēr nolēmu braukt ar to. Kamēr es ilgi domāju ko vilkt un ko nevilkt un cīnījos ar savu negribēšanu nekur iet pēkšņi atskārtu, ka jau gandrīz kavēju. Ātri vilku mugurā pirmo, kas likās saderīgs un braucu ielās. Ātri vien es sapratu, ka bikses man krīt nost. Esmu notievējusi par 6 cm viduklī un 5,5 cm gurnos, kopš pēdējās reizes, kad tās bikses vilku. Tas protams ir jauki, bet šodienas un šo bikšu sakarā nemaz. Bet, tā kā es patiesi gandrīz kavēju un bija jābrauc diezgan tālu, nolēmu atpakaļ negriezties. Pie katra luksafora apstājoties un bikses atkal savelkot tāp paredzētajās vietās, laikā biju galā. Bet... Norunatajā adresē (vismaz kā man šķita) durvis bija ciet. Un, atverot somu, kai tvertu pēc tekefona, es atskārtu, ka esmu to aizmirsusi mājās. Izstaigāju uz riņki mājai, bet tuvāko 20 min laikā nekādas dzīvības pazīmes nemanījusi, braucu mājās. Pa ceļam iebraucu bankā, lai ieskaitītu kontā naudu. Jāmaksā rēķini, mēneša beigas, bet uz kartes esošā nauda kaut kā neaprēkinot iztērēta. Nostājos pie iemaksu automāta. Aiz manis sastājās baigā rinda. Es metos skaitīt savas banknotes, jūtoties neērti, ka visus tagad tā aizkavēju. Un... Es aizmirsu savu kartes kodu. Es vienkārši nespēju atcerēties. Bankā cilvēku bija dikti daudz, tāpēc nolēmu neņemt nummuriņu un neskaitīt naudu kontā. Ir taču arī rītdiena. Braucu mājās joprojām visu laiku bikses kārtodama, līdz kāda veikala skatlogā ietaudzīju bulgāru rožu kosmētiku. Ļoooti sapriecājos. Iegāju iekšā un sajūsmā sāku stāstīt, ka man dikti patīk viņu kosmetika, ka esmu bijusi Bulgārijā un tur to pirkusi. Ātri pametu skatu riņķī un sapratu, ka tur nav ziepju kad man dikti patika. Jautāju smaidošajam pārdevējam, vai viņiem ir rožu ziepes. Uz ko viņš man atbildēja lauzītā krievu valodā, ka viņš nesaprot latviski, tikai krieviski nedaudz. Ka viņš ir no Bulgārijas un valodu vēl nav apguvis. Es tik pat smaidoši teicu, ka nekas, mēs jau te latvijā runājam arī krieviski, un ka es vēlētos..... Un es aizmirsu kā krieviski ir ziepes. Es tā samulsu ka nespēju vairs neko pateikt. Un tā arī pateicu - es aizmirsu to vārdu, atnākšu citreiz - un ātri laidos lapās.
Un ar to vēl nekas nebija galā... Pa ceļam uz mājām man nokrita dubļusargs. Atlikušo ceļu es braucu neiedomājami grabēdama.
Atbraukusi mājās metos pie telefona. Jā, protams, divi neatbildēti zvani. Atri apdomāju ko teikšu, nospiedu zvanīt un izdzirdēju jauko un mīlīgo :"atvainojiet, bet jūsu izejošie zvani ir slēgti!" Ko? Fak! Nu ja, un nauda kontā arī nav ieskaitita.
Nu domāju projekts vējā. Diena pilnīgā palaļ...ā un garastāvoklis arī.
Bez tā visa man sāp celis un es neesmu 4 dienas sportojusi. Biju nu jau pieradusi to darīt katru dienu. Šodien tikai izbraucu ar riteni, uz kura celis dīvainā kārtā nejutās. Bet sporta trūkums arī mani nomāc. Īpaši šodien. Tad nu beigās es iekritu gultā sabēdājusies par savu tik ļoti neizdevušos dzīvi, kura man šodien tāda liekas, savu neapņēmīgo dabu, kura man arī šodien tāda liekas, sūda biksēm, riteni, bulgāruem, ziepēm un atmiņu un sāku no visas sirds raudāt.
Tad uzlasīju to burvīgo komentāru par mirušo drauga kaķi un sajutos labāk.
Viss ir labi. Šo sauc par čika dienu :-D
276
