Varu tikai pievienoties bariņam, kas skolas laikā neiemācījos pilnīgi neko. Mēs valodu sākām mācīties līdzīgi kā pirmklasnieki, uzsākot mācības skolā- ar alfabētu un rakstot vienu un to pašu burtu n-tās reizes vienā strīpiņā. Un tad 2 mēnešus, kā liekas, es nogulēju, jo, atceros, bija oktobra beigas, skolotājai stundas laikā bija kaut kur jādodas, tāpēc viņa mums katram iedeva pa grāmatai, lai lasām. Un tad nu viņa bija pilnīgi šokēta, kur tāds neapķērīgs bērns kā es vispār var būt- lasīju grāmatu un nevaru neko pastāstīt, jo nesapratu, ko esmu izlasījusi! Lai gan tie burti man vēl tagad "nelīmējas" kopā gana ātrā tempā, tomēr tobrīd es biju īpaši sašutusi par tādu uzdevumu un skolotājas neizpratni. Tā bija skolotāja, kura man iedzina tik lieli riebumu pret šo valodu, ka, man- teicamniecei, bija pilnīgi vienaldzīga tā divnieku rinda dienasgrāmatā. Un vēl tagad neuzskatu, ka skolotāja, kas jautā saviem skolēniem iztulkot vārdus uz latviešu valodu, jo pati tos nezin, ir laba skolotāja.
Vidusskolas laikā, uz to vienu gadu, kad krievu valoda bija jāmācās. jau man bija cits skolotājs un tad man arī sāka rasties izpratne par valodas uzbūvi un ātri vien sapratu kā pareizi rakstīt. Tajā laikā man beidzot pašai radās interese un mācījos kā varēju un vēl tagad turpinu. Vēl tagad žēl, ka man nav krievvalodīgu radu un bērnībā nebija krieviski runājoši pagalma bērni. :D