Sveikas, tad nu tas ir noticis, mūsu attiecibas ir beigušās. Tik daudz esam kopā piedzivojusi,priekus, smieklus, nelaimes gadījumu parciesanu,manu spontano abortu, loti daudz. Izskiramies un tikai tad sapratu kāda muļķe es biju, taisīju histērijas utt. deva man daudz iespēju lidz vienkārši jūtas pazuda. Bet es joprojām milu. un mīlu tā, ka esmu sastradajusi visādas muļķības. pazaudeju darbu, dzivoju atpakaļ pie vecākiem. Tikko likās, ka beidzot man ir sava dzīve, darbs , dzīvoklis, mīļotais vīrietis, tad tagad nav nekā. Esmu atsviesta atpakaļ, pašā sākumā. Un ir grūti ar to samierinaties un ir grūti ticēt, ka kādreiz viss būs labi. Ar prātu nosprauzu sev mērķus iet mācīties, kko sasniegt dzīvē, bet ar sirdi ir tik skumji , ka nolaižas rokas un liekas , ka daru visu bezjēdzīgi. Ka man nav dēļ kā censties. Dēļ sevis? ieskaidrojiet manai sirdij to. Lielākā mana kļūda, ka mīlēju par daudz, ar savu mīlestību nelavu vinam brīvi elpot, lidz vins aizgāja. Es pat nezinu kādēļ te to rakstu, vienkārši ir tik grūti. Sāpes, skumjas,ilgas. Neparliecinatiba saviem spēkiem.
1513
