Par daudz mīlēju

Ziniet šķiet vieglāk ir nomirt nekā mēģināt sadziedēt savu sirdi. Nevaru es samierinaties. Nepatīk mana tagadējā dzive. Dzīvoju pie mammas, rudenī atsaksu mācīties. Neko no tā negribu. Gribu tikai sev viņu blakus un viss. Rūpēties par viņu, samīļot. Bet apzinos ka nekad vairs tā nebūs. Un no tās domas vien, gribās pazust no pasaules. No rīta celies nelaimīgs, liekas kāda jēga celties, ja paies kārtējā diena kkur ejot pie kādas draudzenes, atnākot atkal mājās un raudot. Un neviens man nevar palīdzēt.

Pārdzīvot šķiršanos ir normāli, ja, protams, attiecības bijušas tuvas, bet pārdzīvot tā, ka gandrīz dzīve apstājas, man šķiet pārspīlēti.

Vispaar peedeejaa laikaa psihologi pieliidzina skjirshanos cilveeka naavei, jo reakcija ir tieshi taa pati. Nav svariigi, vai cilveeks ir nomiris vai vienkaarshi aizgaajis prom. Katram taa saape ir individuaala. Jo ir bijusi lielaaka piekjershanaas, jo ir lielaaka iespeeja ka saapees ilgaak. Turklaat paaris nedeeljas dziivot taadaa staavoklii ka dziive apstaajaas, ir sameeraa normaala reakcija, kameer cilveeks liidz galam apzinaas to, kas ir noticies un pielaagojaas jaunajai situaacijai. Daziem tas padodaas vieglaak, daziem ir ilgaaks celjsh ejams. Jo negaidiitaaka ir skjirshanaas, jo lielaaks shoks ir gaidaams.

Spēj izaugt un izkļūt no tās bedres pats. Nevis kā tāds parazīts no viena pie otra lidināties, lai šo velk ārā no sūdiem.

Katram ir savas metodes kaa tikt laukaa. Tomeer iet uz randinjiem ir labaak nekaa no beedaam dzert, iesaistiities riskantos pasaakumos vai nodoties pashizniicinaashanai. Izaugsana ir diezgan nosaciits jeedziens, un daudz kas ir atkariigs no personiibas tipa. Introvertais labaak paardziivos situaaciju, ja buus laiks vienatnee. Ekstravertajam vajag komunikaaciju. Vieniigais, zeel paliek plaaksteru, jo biezji vien vinji tiek maldinaati un tiek teereets vinju laiks.

Centies arī neturēt acu priekšā lietas, kas tev par viņu atgādina. Protams, uzreiz jau visu neizmetīsi, bet pamazām nomaini.

Ar nepacietību gaidu kad pienāks tā diena kad tikai pasmiesos par šo diskusiju, par visu ko te rakstu tagad.

Cilvēkos jau es eju. Nav tā ka mājās sēžu. Praktiski visu laiku esmu kkur ar draudzenēm. Bet nu tāpat viegli nav. Uznāk tāda totāla depresija, jo viss atgādina par viņu. Zinu, laiks visu dziedes,bet sirds jau to nesaprot.

marissa, es darīju līdzīgi kā tu. Un uzskatu to par labāko līdzekli un risinājumu! Galu galā, visas ir dzirdējušas viedokli, ka vīrieši novērtē vairāk tās sievietes, kuras ir aizņemtas, jo viņas neizskatās izmisušas, vientuļas, nevienam neinteresējošas. Parasts triks - ja reiz tu esi kādam vajadzīga, tātad esi interesanta un uzmanības vērta. Līdz ar to, tas ir labs līdzeklis ne vien pret sirdssāpēm, bet arī citu "vīriešu piesaistīšanai".

Jebkurā gadījumā, vienmēr ir labi būt atvērtai un vieglai, komunikablai, nevis noslēgties un mocīties, pārdzīvot vientulībā. Pirmajā gadījumā, ātrāk tiksi pāri pārdzīvojumiem, otrajā gadījumā - tas var par daudz ievilkties un par daudz ievilkt, ka nespēsi vairs bez speciālista palīdzības tikt tam visam pāri. Kā saka - easy come, easy go. Daļiņa pofigisma ir ļoti veselīgi! ;-)

Dantessa, neesi tāda histēriķe. Puisis beidzot var brīvi uzelpot, jo nav kas taisa histērijas.

Vairāk jau sāp tas, ka viņam ir tik ļoti vienalga. Viņš neskumst, viņš ir priecīgs, ka es esmu tagad tāda nekāda. Depresīva. Uzskata mani par stulbu. Tas sāp. Cilvēks, kurš itka mani mīlēja, sauc mani par stulbu, varētu pat teikt, ka panirdz aiz muguras ar draugiem par to kā es pārdzīvoju.

Nu es esmu no tiem parazītiem, kā cassandra teica, kas lidinās no viena pie otra, respektīvi, pēc attiecību beigām praktiski uzreiz iesaistos citās attiecībās. Un es to daru, jo tā jūtos labāk, man tiek uzmanība, simpātijas, rūpes, tas viss mani padara priecīgāku un skumjas pāriet daudz ātrāk, viss aizmirstas.

Un es neredzu iemeslu, kāpēc man vajadzētu teiksim gadu būt vienai, lai pierādītu nezin kam, kāda nu es stipra, pašpietiekama, lai varbūt arī citi man sistu pa plecu un teiktu:"Malacis!" Tiešām neredzu iemeslu, jo to, kāda es esmu vai neesmu, es zinu pati, mans mērķis arī nav kādam citam vai sev ko pierādīt. Šķiršanās gandrīz nekad nav patīkams process un, ja ir veids, kā par to aizmirst, tad kādēļ gan to neizmantot?

teika_spolite un Artija, bet zinat, cik stiprs cilvēks beigās var izaugt no tā, ka spēj to gadu būt viens un spēj PATS tikt galā ar sevi, savu dzīvi un emocijām. Spēj izaugt un izkļūt no tās bedres pats. Nevis kā tāds parazīts no viena pie otra lidināties, lai šo velk ārā no sūdiem.

Man jautājums dāmām, kuras bijušas tik anormāli pieķērušās puišiem, ka pataisījušas viņus par dzīves centrālo objektu, kam apkārt nekā cita nav - esat sevi analizējušas, kas tam par iemeslu? Varbūt bērnībā ģimenē trūkusi mīlestība un atbalsts?
Pārdzīvot šķiršanos ir normāli, ja, protams, attiecības bijušas tuvas, bet pārdzīvot tā, ka gandrīz dzīve apstājas, man šķiet pārspīlēti.:-|

Artija- Vina pilnigi 100% pati bija pie ta vainiga, izlasot vinjas stastu.Godigi sakot, cepums virietim ka tik ilgi vinu iztureja, vinjai drizak psihoterapeita palidzibu vajag, nevis attiecibas.

Mulkibas, ja cilveks ir paspietiekams, vins izbaudis to brivibu un vismaz gadu nekadas saistibas nevelesies un velesies atpusties no attiecibam.

Njā, veselu gadu savas dzīves pavadīt skumjā garastāvoklī un veltās cerībās par pagātni. Šeit meitene ir pamestā, nevis tā ka pameta, tā ka baigā brīvības baudīšana var nesanākt, ja jūtīgs cilvēks.

Esmu jau vairākās tēmās rakstījusi-vienīgās zāles pret salauztu sirdi, ir jauni pielūdzēji, randiņi, attiecības. Nav svarīgi, ko jūti tu, svarīgi, ka tevi mīl un dievina. Ar sadziedētu sirdi vieglāk atrast to īsto, vienīgo pret kuru pašai būs jūtas.

Mulkibas, ja cilveks ir paspietiekams, vins izbaudis to brivibu un vismaz gadu nekadas saistibas nevelesies un velesies atpusties no attiecibam.

Esmu jau vairākās tēmās rakstījusi-vienīgās zāles pret salauztu sirdi, ir jauni pielūdzēji, randiņi, attiecības. Nav svarīgi, ko jūti tu, svarīgi, ka tevi mīl un dievina. Ar sadziedētu sirdi vieglāk atrast to īsto, vienīgo pret kuru pašai būs jūtas.

++++++

Man bija loti lidzigi ka tev, Dantessa! Neizsakami loti mileju savu puisi. Nav tavs gadijums, bet... Man nebija pienemamas no bijusa- flirtesana fb ar meitenem un katra 5dienas pavadisana lidz 7iem rita ar draugiem pa Vecrigas bariem, meklejot maukas. Si iemesla del es visu laiku taisiju histerijas, gribeju samierinaties, ka sada riciba ir normala no vinu puses, tadel biezi skreju atvainoties utt. Vins visas tas simtas reizes piedeva, bet neko nemainija sava riciba. Secinajums viens- manī tadu histeriju izraisija vina nepienemamas darbibas, ta ka nesatraucies, ari tu bez merka netaisiji tracus, histerijas. Vins vienkarsi to izprovoceja.
Ja vins tev saka, ka tu vinam nelauj elpot, acimredzot, vins isti sirdi negrib dalit savu laiku, dzivi ar tevi.
Sim pari tiksi, kad paies kads laiks un tu satiksi daudz labaku.

pēc maniem novērojumiem sievietēm patīk palikt vainīgās lomā. draudzenei arī neiet tik labi kā gribētos attiecībās. es nevarētu pieņemt viņas drauga izdarības, bet viņa vnk sevi vaino, ka esot izlutinājusi, ka viņa ir vainīga, ka draugs izturas sūdīgi.kaut ko pa miglu atceros par vienu diskusiju, kur bija minēta vīrieša attieksme pret tevi. kur tev pašai sāpināja viņa attieksme, nebūt nebiji laimīga. jā scēnas taisīt nevajag , jo tas neko nedos, bet vainot sevi pēc tam arī neko nedos. cik viņš labs, utt. nu kaut kāda iemesla pēc bija tās scēnas, un tas, ka viņš tevi kaitināja. vienkārši nesaderējāt.
šādā situācijā, ja man nebūtu ne drauga , ne darba es tiešām censtos tikt uz Rīgu(kaut pašai nepatīk) sāktu ar mazumiņu un mēģinātu atjaunot savu dzīvi. varbūt dzīve man ir iedevusi jaunu startu - labākai dzīvei.

Esmu jau vairākās tēmās rakstījusi-vienīgās zāles pret salauztu sirdi, ir jauni pielūdzēji, randiņi, attiecības. Nav svarīgi, ko jūti tu, svarīgi, ka tevi mīl un dievina. Ar sadziedētu sirdi vieglāk atrast to īsto, vienīgo pret kuru pašai būs jūtas.

Vienmēr esmu uzskatījusi un rīkojusies tā, kā šeit aprakstīts. Attiecības beidzās un pat nākošajā nedēļā varēja uzsākties jau kas cits. Jo tā...ir vienkārši vieglāk pašai sev, ļoti atvieglo dzīvi. Nebija man gluži lauzto siržu gadījumi, bet vienkārši pieradums, bet būtību tas nemaina.
BET attiecības tomēr gan labāk neieteiktu uzsākt tīri tā iemesla dēļ, lai būtu aizstājējs, jo otrs var samīlēties. Tā kā es tā darīju vairākas reizes, esmu ieguvusi puišus, kas mani ienīst diezgan pamatīgi pēc attiecību beigšanās.
Pēc šīs visas pieredzes tomēr ieteiktu vairs tikai randiņus, un, ja vērtību sistēma atļauj, friends with benefits attiecības ar šiem plāksteriem, bet tā, ka tas otrs to skaidri zina un nesacerās par daudz.

Esmu jau vairākās tēmās rakstījusi-vienīgās zāles pret salauztu sirdi, ir jauni pielūdzēji, randiņi, attiecības. Nav svarīgi, ko jūti tu, svarīgi, ka tevi mīl un dievina. Ar sadziedētu sirdi vieglāk atrast to īsto, vienīgo pret kuru pašai būs jūtas.
Bet tā kā vairākums sieviešu ir ar mazohistiskām nosliecēm, tad manam padomam nesekosi un pārējās cosmo meitenes tevi mēģinās pārliecināt, ka mans padoms ir "nepareizs". :D
Tāpēc vēlu veiksmi dvēseles mokās, kaa var ilgt ne tikai mēnešiem, bet pat gadiem.

Autore,

Tev ir pagājusi tikai nedēļa kopš šķiršanās. Un Tu gribi, lai tagad ir viss pārdzīvots? Tev tas smaigais posms tikai sākas. Nākamais, kas būs, ka Tu viņu gribi aprakt, jo būsi dusmīga par to, ka viņš tā vnk aizgāja.

Man ar tāpat bija, ka vīrietis aizgāja manu scēnu dēļ. Bet tagad saprotu, ka jau kādu laiku man daudz kas attiecībās nepatika. Un viņam, acīmredzot, arī.

Krista, gribu Tev paspiest roku!