Par daudz mīlēju

Pirms vairākiem gadiem šķīros no savas, kā toreiz likās, lielās mīlestības. Šausmīgi pārdzīvoju, sāpēja līdz kaulam un likās, ka nu nekad neaizmirsīšu. Bet tagad, pēc daudziem gadiem man nav emociju par šo cilvēku, tikai atmiņas. Esmu laimīga savās tagadējās attiecībās un priecājos, ka toreiz izšķīros, jo tās attiecības, salīdzinot ar tagadējām, bija vētrainas šausmas :D tā kā, laiks un vēlāk cits cilvēks palīdzēs aizmirst, lai arī, cik neticami tas šobrīd neliktos. ;-)

Artemzij, man patiesībā šķiet, ka šī vien tā pati Sinepe varētu būt ;) Jau sen līdzību manīju.

Identiska situācija tikai ar dažām atšķirīgām niansītēm. Šobrīd no tās stadijas, kuru pavadīju apātijā, esmu tikusi līdz stadijai, kurā vienkārši eksistēju. Ceru, ka soli pa solītim tikšu līdz tam, lai beidzot atkal sāktu dzīvot, ne tikai eksistēt. Viss nāk ar laiku un diemžēl nav brīnumrecepte, kura ļautu sekundes laikā rast jēgu dzīvei, tagadnei un nākotnei. Šķiet, to visu vajag vienkārši izsāpēt. Šobrīd cenšos rast kaut kādus mērķus, kuriem pieķerties. Tiem obligāti nav jābūt lieliem. Sākumam der kaut vai mērķis - izlasīt grāmatu vai aiziet uz teātri. Dvēseles sāpēm nepalīdz, bet uz brīdi palīdz aizgaiņāt sliktās domas. Veiksmi! Es ticu tam, ka reiz visas sāpes ja ne beidzas pavisam, tad noteikti ka pāriet citā līmenī.

Es vispār nespēju iedomāties un saprast, kāpēc ir tik ārprātīgas pārdzīvošanas? Eksistēšana, apātija un kas tik vēl nē. :-O Tādi pārdzīvojumi neizdevušos attiecību dēļ, ņemot vērā, ka esiet taču jaunas un viss vēl ir priekšā? Cik tālu sevi ir jānoved, vai cik zemu sevi ir jānoliek, lai nonāktu tādā stadijā? Grūti saprast, tiešām...;-)

Nelasīju visu epopeju 3lpp garumā ,vnk nav vērts.

nolaižas rokas un liekas , ka daru visu bezjēdzīgi. Ka man nav dēļ kā censties. Dēļ sevis?

Meitene, tev sava nostājā ir jāpagroza šajā aspektā. Jā, tieši tā, sevis dēļ ,ne jau cita dēļ, viss ir jādara sevis dēļ. Saproti, cilvēki nāk un iet,mirst,dzimst notiek tā kadru maiņa visu laiku ,cilvēks nav stabila parādība ,tāpēc nevajag savu dzīvi būvēt ap un dēļ kāda cita, bet gan sev.

Man ļoti tuva cilvēka attiecības arī beidzās dēļ histērijām, terora, psihiskām lēkmēm, un labi ka tā, jo piedodot maz ticams, ka kaut kas mainīsies. Cik reizes piedosi? Neticu, ka mainīsies.
Tagad mācies no savām kļūdām un nākamajās attiecībās tās nepieļauj! Tik vienkārši, jo es nevienam nenovēlu dzīvot kopā un dalīt savu dzīvi ar cilvēku kas nav garīgi stabils un dara apzināti otram pāri, padara dzīvi neciešamu un nelaimīgu.

Krista21
Tikai tagad tev liekaas taa, ka varbuut vareeji riikoties un iztureeties savaadaak attieciibaas, bet patiesiiba ir taa, ka tevi paaraak daudz kas neapmierinaaja attieciibaas, taapeec arii riikojies tieshi taa un nevis citaadi. Nebuutu izskjiirushies tad visticamaak patreiz nevis forumaa rakstiitu, bet gan bljautu vinjam sejaa. Dazkaart ir par maz ar tikai pliku miilestiibu ja nav saderiibas ikdienaa.

Krista21, Tu esi ģeniāla!
Šis bija tieši tas, ko man bija vajadzēja dzirdēt (izlasīt), lai saprastu, pieņemtu, un emocionāli atlaistu savas domas un emocijas.
Ja es Tevi pazītu un Tu dzīvotu tuvumā, aizstieptu konfekšu kārbu - tiešām! :-)

Lasu un šausminos... :D
Nopietni, man te lielāko daļu puišu kļūst žēl, jo skatos, ka te vairumā kaut kādas histēriķes savākušās, kuras tik to vien darīja kā jāja puišiem prātu attiecībās... :D Piedodiet, meitenes! Jums nevis jāgaidā kaut kāds tur īstais, ar kuru pēkšņi maģiski viss būs ideāli, bet jāstrādā ar savu egoistisko izlutināto raksturiņu. Attiecībās ir jāstrādā ar sevi un arī kopumā ar attiecībām, nevis jāņirgājas par otru, darot, kas ienāks prātā, apmierinot tikai savas primāras iegribas un tad tik, kad beidzot tiek pasūtītas, jo esat vnk izvedušas cilvēku no pacietības un pierādījušas, ka neesat uzticības vērtas, tad mirkstat asarās un "mirstat nost" no žēlabām... Fuj!...

S-berry Prieks, ka mani vaardi speeja tev paliidzeet. :-)
Neons Es domaaju, ka ne tik daudz kaa sievietes ir histeerikjes, bet gan vairaak ir tas ka zemapzinjaa apzinaas to, ka attieciibas nestimmeejaas, bet neveelaas attieciibas izbeigt deelj ceriibaam, ieguldiitaa laika vai baileem no vientuliibas. Histeerikjes uzriikos traci arii ar maati, maasu, prieksnieku un draudzeni. Ja shaada uzvediiba paraadaas tikai konkreeta viiriesha klaatbuutnee, tad attieciibas ir pie vainas, nevis sievietes raksturs. Dazkaart gadaas taa, ka konkreeta cilveeku savieniiba "izvelk" aaraa to sliktaako, ljaunaako rakstura pusi.

bāc, krista, kā tu mani tikko saraudināji.. Kā ar āmuru pa naglu :'-( Tik sen nebiju raudājusi, bet tevis sacītajā ir tik daudz taisnības.
Man ir sajūta, ka šobrīd attiecībās esmu tieši tikai tā dēļ - ieguldītais laiks, viss labais, kas bijis, cerības (jo ir apziņa, ka attiecības ir smagas ārēju iemeslu dēļ)... Totāli draņķīga sajūta, jūtos pazudusi, laika gaitā nolīdzināta līdz ar zemi, izžuvusi.. Viss varētu būt tik labi, ja vien būtu, un šī apziņa, ka "varētu", vēl dod man to drusku cerības.

krista, jā, iespējams arī tāds variants kā tu aprakstīji. Bet es jau nevaru būt pārliecināta, ka arī ar citiem šīs sievietes uzvedās adekvāti... Par to jau šajā tēmā neviena neizpaužas. :-P
Lai nu kā - man pašai un maniem paziņām nav kaut kā gadījies kļūt nevaldāmiem tikai tāpēc, ka otrais iespējams nav tas īstais un vienīgais. Kaut kā vnk izšķiras un viss pēc laiciņa, bet neviens nespēlē teātri. Man tas vispār šķiet savā ziņā absurdi, kaut gan saprotu, ka cilvēki ir dažādi... Taču tāpat izbrīna - nu kā tu vari kļut savādāks nekā patiesībā esi, tikai tāpēc, ka tevi it kā "izvilka" kāds?.. Vai nu tu esi histēriķis vai neesi. Kādu īsu laika posmu, protams, vari būt ne "savā ādā", bet tak runa ir par ilgstošām attiecībām, nevis par pāris mēnešiem, cik varu noprast...

Dazkaart gadaas taa, ka konkreeta cilveeku savieniiba "izvelk" aaraa to sliktaako, ljaunaako rakstura pusi.

To jau arī minēju - nevar izvilkt to kā nav. Ja ir, tātad - tu tāds arī esi!...

To jau arī minēju - nevar izvilkt to kā nav. Ja ir, tātad - tu tāds arī esi!...

Visiem ir savas eenas puses, tik daziem taas ir nosleeptas labaak. Labi, viena netaisiis histeerijas, bet klusi uzmetiis luupu, lepni cietiis un iespljaus zupas skjiivii pirms to pados viiram, bet taapat ikvienaa no mums miit ljaunuma potenciaals. Ja tu domaa ka tevi taada nekaa nav, tad vienkaarshi tev ir paveicies nesastapt to cilveeku/nenokljuut taadaa situaacijaa kursh vareetu tev atklaat daudz kaa nezinaama par tevi pashu. Vieniigaa atskjiriiba ka dalja cilveeku, nonaakushi taadaa situaacijaa, apzinaas kas notiek un izstaajaas no speeles, bet dazi ljaujaas emocijaam.

Es neapgalvoju, ka man tādas "ēnas puses" nav. Protams, ka ir un tas ir normāli. Bet tieši tā - es šo "ēnas pusi" gana labi apzinos un māku gan kotrolēt, gan mīkstināt, gan apiet, gan pielietot ar prātu izvērtējot sekas u.t.t. Un tas viss gan tāpēc, ka esmu ne tik ārēji emocionāls cilvēks, gan arī tāpēc, ka esmu ar sevi strādājusi attiecīgi. Tāpēc arī saku - ka nevajag vnk ļauties emocijām un sprāgt gaisā, bet jāiemācās ar savu raksturu strādāt. Jāiemācās sevi saprast, saprast situāciju, saprast otru cilvēku, darbināt savas pelēkās šūnas, tā teikt. Protmams, nebūs ideāli, bet tomēr - daudzas jo daudzas situācijas varētu tādā veidā labot un nepieļaut.
Katrā ziņā pārliecinos, ka ar parāk emocionāliem cilvēkiem ir grūti sadzīvē, jo viņi nemāk un arī negrib sevi savaldīt gandrīz nemaz... Viss būs atkarīgs no otra cilvēka pacietības mēra un man ir tiešām žēl to otru cilvēku, kuram tas viss ir/būs jāpacieš...

Pie tam, vēl man kaut kā šķiet pa galam neloģiski, ka sieviete uzvedās neadekvāti, jo zemapziņā viņai negribās būt kopā ar vīrieti, un, kad beidzot viņi pašķirās, mirst nost no skumjām, par katru cenu grib visu atpakaļ un vēl pie visa gadiem ilgi netiek šim notikumam pāri. :-/ Nu wtf?!?... Ja nav kazai piena, nu tad nav! :-D

Dazkaart gadaas taa, ka konkreeta cilveeku savieniiba "izvelk" aaraa to sliktaako, ljaunaako rakstura pusi.

Oiii kāda šeit ir taisnība! Atceroties to laiku kad es biju savā sliktākajā stāvoklī, es pat vel līdz šai dienai nespēju izprast vai tiešām man tā raksturs aizgāja ciet vai ar tomēr attiecības bija vainīgas jo novaldīties vispār vairs nespēju, bet pēc to attiecību pārtraukšanas, tādas niknuma lēkmes man vairs nav bijušas.

Par Autores tēmu, diemžēl vienkārši jātiek pāri, ar laiku būs vieglāk, sapratīsi savas kļūdas un cerams tādas vairs ar nepieļausi.

Otrs ko izlasīju šeit ir par mīlestību, par vīrieša mīlestību (tikpat labi par sievietes), ka ja vīrietis mīlētu nebūtu gājis prom un būtu piedevus visu. Tas ir tas pats no sērijas ko raksta pusaudžu twitteris Dieviete, manā skatījumā muļķīgs pieņēmums.
Nedomāju, ka mīlestība ir mazohisma tieksmes, pieļaut ilgstošus pāri darījumus un psiholoģisku teroru, ahri vai vēlu visas jūtas tiek nokautas uz neatgriešanos.

To, ka viss notiek ar iemeslu esmu sapratusi jau sen :) tāpēc pasmaidu par ko šādiem notikumiem, paraudu un neļauju dzīvei sevi salauzt. Protams ir visādi gadījumi! Izanalizē visu, ļauj sev dienu kārtīgi paskumt, tad saģērbies, uzposies un satiec draudzenes un neesi nelaimes čupiņa! Tas ļaus spriest objektīvāk un zināsi atgūt viņu atpakaļ vai iet uz priekšu ;-)

Piekrītu Kristai!

Pirms viennozīmīgi kādu dēvēt par histēriķi, jāzin detalizētāk situācija, jo nereti partneris ar savu rīcību izraisa otrā šādu reakciju. Bet tikai tas ir acīm redzamais. ;)

Ar taam dusmaam un sceenaam ir arii taa, ka kaut kas notiek kas vienkarsi nepatiik un to noklusee un tad tas paliek ieksaa un nakamajas reizes pamaniisi katru siikumu kurs nepatiik un kaut kad expladeesi pie kada siikuma kur draugs nesapratiis a par ko vina taa sadusmojas, kaut vai iemesls visam ir kaut kas cits. Tapec ir labi ja ar partneri var izrunaties uzreiz.

Man perosnigi ir gruuti runaat ar partneri, vins visu uzreiz aizmirst un dzivo taalaak dazkart liidz nakamajam striidam un tam ari tiek paari vienkarsi aizmirstot... a es tik viegli nevaru, man gribas to izrunaat lai tas neatkartojas. Tur ari ir atskiriba.
Bet saprotu ka manejam riebjas "parunat" ja ir kada probleema. It ka saprotu ka dazas lietas var tiesam palaist garaam un par to nemaz nerunaat bet ir lietas kuras nevar turet ilgi ieksaa.

Nezinu vai autore runaja ar savu draugu vai tureja visu ieksaa?
Tam tomer ir liela nozime ka lielakas problemas kuras tiesam ir problemas var aprunaat ar partneri, nevis ka jaatur ieksaa un jacensas aizmirst jo redz ar vinu parunaat nevar.

Visbiežāk negatīvs rodas pret tiem, kas nav iedzinuši respektu, tas ir maigas dabas cilvēki, mierīgi un nosvērti, kuriem ir daudz mīlestības.
Cilvēki kuriem ir bargs raksturs, nostāja parasti arī noliek ātri pie vietas otru, bet maigas dabas cilvēki cieš no psiholoģiska terora un pazemojumiem, jo nespēj iedzīt respektu.
Bērns parasti bērnībā kāpj uz galvas tam kas ir mīļš, maigs, gādīgs, un baidās no tā kurš ir stingrs, tas pats notiek pieaugušā vecumā.
Pati diskusija autore raksta, ka izturējusies pret otru nekrietni un savas kļūdas atzīst, nevajag no malas meklēt attaisnojumu, ka otrs cilvēks uz sevi izsaucis uguni. ;-)

Vispār jau man liekas ka šajā Autores gadījumā pie šķiršanās nav īsti vainojams ne viens, ne otrs, vienkārši visu smagi izmainīja notikušais ar spontāno abortu(ja pareizi atceros) kuram autore nespēja tikt pāri kārtīgi, tad ar attiecības tik iedragātas, pēc kā tiešām ne vienmēr visi var atkopties un tas kas tālāk notika bija vienkārši šo sakāpināto emociju(sāpju) rezultāts, ar kurām līdz galam abi partneri iespējams netika galā.