Kā tikt pāri?

samurajs- tu pats neesi dizi labaks-devee sevi par samuraju, bet prasi attiecibu padomus sievietem :-D

Es zinu kāpēc - jo esmu parāk sūdīgs.

Psihoterapija, kā arī attieksmes maiņa, principā liels darbs ar sevi.

Mani fascinē šāds ieteikums! Principā šo sadaļu "Problēmas & klapatas" līdz ar šo ieteikumu var slēgt ciet, jo tādā veidā taču jebkuru problēmu var atrisināt.

Ja tevi sit un pazemo vīrs, pamaini attieksmi pret to un iepatiksies.
Ja esi sabiedrības atstumta un vientuļa, pamaini attieksmi pret to, un viss būs OK.
Ja esi slima ar vēzi, pamaini attieksmi un iztēlojies, ka tas nav nekas slikts.
Ja tev sāp, mani attieksmi pret sāpēm.
Ja tev draud nāve, pamaini attieksmi pret nāvi.
utt.

Nevar taču būt tā, ka problēma ir nevis attieksmē, bet lietās pašās par sevi, kas ar cilvēku notiek, un nevar būt tā, ka attiekties negatīvi pret šīm lietām ir tikai saprātīgi.

Es vnk izvairos no visām iespējām, izliekos ka neesmu pamanījis, ignorēju vai izdomāju kkādus attaisnojumus.

Atbilde rokā - beidz izdomāt sev šķēršļus, un viss tev notiks! Un par to, ka viņas nezin, kāds tu esi - ja tu ļausi uzzināt, tad varbūt kāda tevi arī iemīlēs - kamēr tu turi sevi ciet un nevienu nelaid iekšā, tikmēr jau neviens tevi arī nevar iemīlēt.
Ļaujies - tikai tā var sanākt!

Lai veicas!

mdaa

Kur es minēju, ka tas ir risinājums pilnīgi visam Tevis minētajam? :D
Protams, ja sit vīrs, jāpamet varmāka utml.
Par sabiedrības attieksmi un vientulību, der reizēm tomēr paskatīties un pameklēt vainu savā attieksmē, jo ne vienmēr visi citi ir vainīgi. (katra situācija individuāla)
Par vēzi un pārējo vispār nesaprotu, kur kko tādu var domāt, ka ar attieksmes maiņu izārstēsies :D

Dīvaini uztvēri/ interpretēji manis teikto. :D

skaudēj - vai nu tu esi galīga lupata, kas domā, ka bez attiecībām dzīvē nekas cits nepastāv un, ka attiecības dzīvi tev vērsīs ideālu vai arī trollis, kurš cenšas šeit gūt atzinību no citiem par savām izcili zemajām prāta spējām, jo joks pat nav smieklīgs. Jebkurā gadījumā izsaku tev līdzjūtību par nožēlojamību.

jo esmu parāk sūdīgs

fakta konstatējums. Nu tad ko darīt? Vienkārši - neesi tāds. P.s. Žēlošanās un raudāšana nepalīdzēs.

Rūta8

Kur es minēju, ka tas ir risinājums pilnīgi visam Tevis minētajam?

No tevis teiktā tā var secināt, jo cilvēks te sūdzas par intīmu attiecību trūkumu, taču tu nepiedāvā nekādu risinājumu šai problēmai, bet gan piedāvā cilvēkam ārstēt galvu un mainīt attieksmi, implicējot, ka tā patiesībā ir tikai šķietama problēma.

Tev, kā minimums, būtu jāpaskaidro, kāpēc, piemēram, ciešana no varmākas vai vēža ir problēma pati par sevi, taču ciešana no tā, ka esi sociāli atpalicis un intīmas pieredzes trūkums pie 30 g. sliekšņa nav problēma pati par sevi. Citādi nav arī skaidrs, kāpēc pirmajos gadījumos attieksmes maiņa nav risinājums, bet pēdējā ir.

Turklāt, es pieņemu, ka aptuveni 95% no cilvēkiem analoģiskos apstākļos justos līdzīgi, būtu ar zemu pašvērtējumu un nebūtu ar savu dzīvi apmierināti, jo uzskata, ka intīmas attiecībās un citas ar tām saistītās lietas ir nozīmīgas vērtības dzīvē. Tad jāsecina, ka 95% no cilvēkiem ir pasīvā formā slimi, un līdz ar to būtu jāapmeklē psihoterapeits, kas šķiet ka ir absurds.

mdaa
Tāpēc ka, vēzis un varmāka ir kaut kas pavisam cits, ārējs apstāklis, ja tā var teikt.
Bet autora problēma slēpjas zemā pašvērtējumā. Protams, iespējams, cēlonis ir kāda bērnības trauma vai kas tam līdzīgs. Cilvēkam ir izvēle vai nu "iestrēgt" upura lomā un visu mūžu mocīties un šaustīt sevi, gremdējoties ļaunajās atmiņās, vai nu arī izrauties no tā, un dzīvot normālu dzīvi, ar veselīgu attieksmi. T.i. 25, vai cik tur gadus, cilvēks dzīvo sociālā atstumtībā, viņš var neko nemainīt, cerēt, ka kāds labdaris nu nāks un viņu žēlos, pestīs ārā, vai vienkārši žēloties sieviešu forumā augām dienām, vai tomēr viņš var saņemties un, jā, mainīt attieksmi 1-kārt pret sevi - pieņemt sevi, iemīlēt sevi; 2-kārt pret citiem un pret "ļauno" pasauli. Vienam to ir pagrūti izdarīt, tāpēc tam palīdz psihoterapija. Bet arī tā nav nekāda brīnummetode, ja cilvēks pats negrib mainīties, tad arī tā ir lieka laika tērēšana.;-)

Romantisku attiecību neesamība visu līdzšinējo dzīvi ir uzskatāma par iekšēju apstākli? Nu, ja nu vienīgi attiecības ar sapņu tēliem varētu būt tikai iekšējs apstāklis, bet domāju, ka ir lielāka vērtība attiecībām ar īstiem cilvēkiem, taču tad kā reiz ir runa par ārējiem apstākļiem.

Bet autora problēma slēpjas zemā pašvērtējumā.

Autors raksta, ka problēma ir tajā, ka pa visu līdzšinējo dzīvi nav bijušas pieredzes romantiskās attiecībās.

Es domāju, ka nav nekā slimīga uzskatīt, ka romantiskas attiecības un ar to saistītās lietas (kopīgas aktivitātes un izklaides, ģimenes veidošana, bērnu audzināšana un tml.) ir nozīmīgas vērtības, bez kurām dzīve kopumā var nebūt pietiekoši vērtīga. Tātad nav iemesla mainīt savu negatīvo attieksmi pret to, ka nav romantisku attiecību.

Ja pareizi saprotu, tu gribi teikt, ka autora problēmas (romantisko attiecību neesamības) CĒLONIS ir tas, ka viņam ir zems pašvērtējums, tāpēc jāmaina šis pašvērtējums. Taču no šīs diskusijas neredzu ne tuvu pietiekamu pamatu, lai izdarītu tādu secinājumu, ka cēlonis ir tieši pašvērtējums, nevis kaut kas cits.

Turklāt vērtēt sevi kā veiksmīgu, kad patiesībā tāds neesi, būtu muļķīgi pat tad, ja tas garantētu romantiskas attiecības. Līdz ar to, pat ja pašvērtējuma maiņa viņam nodrošinātu romatniskas attiecības, te būtu dilemma starp to, vai būt muļķim ar romantiskām attiecībām vai arī saglābāt adekvātu sevis vērtējumu bez romantiskām attiecībām. Līdz ar to nedomāju, ka tas ir tas labākais risinājums. Būtu jāmeklē kāds risinājums, kas neprasa sevi nepamatoti augstu vērtēt, lai iegūtu attiecības. Drīzāk jādomā, kas jāmaina sevī, lai būtu iemesls sevi augstāk vērtēt un lai cilvēks varētu ieinteresēt pretējo dzimumu. Diez vai psihoterapija un attieksmes maiņa šajā ziņā varēs kaut ko līdzēt.

Dari tāpat kā es- izdomā, ko Tu gribi darīt, un dari no tā biznesu. Garlaicība nebūs, depresijas nebūs,. būs ļoti negarlaicīga dzīve ar rezultātu :) Attiecības- īstais cilvēks pats atnāks, gan ne uz reizi pēc skolas beigām...

Taču no šīs diskusijas neredzu ne tuvu pietiekamu pamatu, lai izdarītu tādu secinājumu, ka cēlonis ir tieši pašvērtējums

Kur Tev pamata trūkst? Es te pacitēšu:

ja kāda izrādīja uzmanību es nomīzu

Ir tak daudz labāki džeki kā es

viņas nezin kāds es patiesībā esmu, ja zinātu tad negribētu

esmu parāk sūdīgs.

Ir vairāk nekā skaidrs, ka tas ir zems pašvērtējums. Kas ir par cēloni šim zemajam pašvērtējumam, to te nekā nesaprast, taču rezultāts ir.

Drīzāk jādomā, kas jāmaina sevī, lai būtu iemesls sevi augstāk vērtēt un lai cilvēks varētu ieinteresēt pretējo dzimumu.

Tur jau tā lieta, ka jāsameklē sevī tās lietas, kas liek sevi tik zemu vērtēt un tās jāmaina. Nav jau jāiebrauc uzreiz otrā galējībā un jāizliekas par to, kas neesi. Tas neko nedos, cilvēks ar tik zemu pašvērtējumu nespēs pat tēlot, ka ir veiksmīgs. Izgāšanās pa gabalu paredzama.
Normāls cilvēks vienkārši veido attiecības, tas nāk tā dabīgi. Ja te cilvēks no attiecībām izvairās, uzskatot sevi par pārāk sliktu, tur jau ir jāsāk sakārtot galvu. Te meitenes ir kopā ar puišiem, kas tiešām nav tā vērti, lai uz viņiem laiku tērētu - pat tādi mēsla gabali meitenes atrod, kaut gan nav darba, nav naudas, nav izglītības, nekā nav. Ja šis pie tā piedomā un no meitenēm mūk, pat tad, ja viņas pašas grib attiecības, nu come on, tur ir jādomā par psihoterapiju.

Nevar taču būt tā, ka problēma ir nevis attieksmē, bet lietās pašās par sevi, kas ar cilvēku notiek, un nevar būt tā, ka attiekties negatīvi pret šīm lietām ir tikai saprātīgi.

Lietas, kas ar cilvēku notiek, veido viņa attieksmi. Šis puisis uzskata, ka viņš ir pārāk sūdīgs. Nu, zin ko - par sūdīgu nepiedzimst, par tādu kļūst. Šādu attieksmi pret sevi rada līdzcilvēki, kas visu laiku to borē, tādas atklāsmes pašas no sevis nenāk. Attiekties pret sevi negatīvi nav saprātīgi. Protams, ir nepieciešams zināma līmeņa paškritiskums, bet ne jau nu šitā - te ir par traku.
Pieļauju, ka puisis dēļ šī arī dzīvē neko daudz nav sasniedzis. Ja ir tāds pašvērtējums, viņš noteikti baidās ne tikai no attiecībām, bet nekandidēs uz darba vakancēm, kur ir augstas prasības, jo viņam liksies, ka nav gana labs utt. Salīdzināt šo ar vēzi, sāpēm vai nāvi ir nekorekti. Tās lietas attieksmes maiņa un psihoterapijas kurss nemainīs - šīs gan. Puisim vienkārši vajag palīdzību saskatīt tās lietas, kas viņā ir labas, kas ir tā vērtas, lai kāds viņam pievērtsu uzmanību un kāpēc viņš dzīvē ir pelnījis ko labu.

Salīdzināt šo ar vēzi, sāpēm vai nāvi ir nekorekti. Tās lietas attieksmes maiņa un psihoterapijas kurss nemainīs - šīs gan.

Mans punkts bija tajā, ka vēzes, sāpes un nāve ir problēma pati par sevi tāpat kā attiecību neesamība ir problēma pati par sevi. Attieksmes maiņa pret šīm problēmām pašas problēmas neatrisina, bet tikai ļauj iedomāties, ka tās nav nekādas problēmas. Cits jautājums ir, vai ar attieksmes maiņu pret kaut ko citu var reāli atrisināt šīs problēmas.

Puisim vienkārši vajag palīdzību saskatīt tās lietas, kas viņā ir labas, kas ir tā vērtas, lai kāds viņam pievērtsu uzmanību un kāpēc viņš dzīvē ir pelnījis ko labu.

Ar to jau nepietiktu. Nepieciešams būtu rīkoties tā, lai citi pamanītu šīs labās lietas, lai citus varētu ieinteresēt.

Skaidrs, ka veiksme attiecībās ir atkarīga no daudziem citiem faktoriem kā tikai pašvērtējuma. Tas ir atkarīgs no tā, kādā vidē tu dzīvo. Vai tev ir draugi, kas dod iespēju iepazīt vēl citus jaunus cilvēkus un kas iedrošina? Vai labi izskaties? Vai ir jau iepriekšēja pieredze attiecībās, kas dotu nepieciešamās prasmes? Vai esi finansiāli turīgs? Vai piemīt laba humora izjūta? Vai ir kādi nozīmīgi sasniegumi dzīvē? utt. Skaidrojums, ka visa pamatā ir tikai zems pašvērtējums izskatās pēc pilnīgas neiedziļināšanās un pārsteidzīgas problēmas vienkāršošanas.

Jebkurā gadījumā pašvērtējumam jābūt adekvātam, nevis nepieciešami augstam vai zemam. Ir iespējami gadījumi, kad ir iemesls sevi vērtēt zemu, un muļķīgi būtu vēlamo uzdot par esošo, šādos gadījumos sevi vērtējot augstu.

Skaidrojums, ka visa pamatā ir tikai zems pašvērtējums izskatās pēc pilnīgas neiedziļināšanās un pārsteidzīgas problēmas vienkāršošanas.

Draugu neesamība, neapmierinātība ar izskatu, pieredzes neesamība, finansiālās stabilitātes trūkums, nozīmīgu sasniegumu un humora sajūtas neesamība, tās visas jau ir pašvērtējuma problēmu sekas. Cilvēki ar zemu pašvērtējumu neko daudz dzīvē nesasniedz, jo pat nemēģina - noniecina sevi vēl pirms mēģinājuma. Draugu tādiem cilvēkiem nav, jo viņi vienkārši nepielaiž sev nevienu klāt. Kamēr cilvēks uzskatīs sevi par s**u, viņš nevienu sev klāt nelaidīs - viņam nebūs nedz draugu, kas varētu iedrošināt, nedz romantisku attiecību.Tāpat šādam cilvēkam nav iespējami sasniegumi dzīvē, jo viņš, bailēs no neizdošanās, nemaz neuzsāk darbību. Bet - ja neko nedari, neko arī nesasniedz.
Pie kam, problēma ar pašvērtējumu nebūt nav vienkārša. Tas ir smags darbs ar sevi, jo mainīt savu attieksmi pret sevi un noticēt, ka tiešām kaut ko vari, nebūt nav tik vienkārši. Jātiek pāri ir ne jau tam, ka ārēji vairs neredz nedrošību, bet pašai tai iekšējai nedrošībai un tas nu nebūt nav viegli, tā, ka nekāda problēmas vienkāršošana tā nav.

Tur jau tā lieta, ka es spēju ļoti labi to noslēpt kā jūtos. Neviens nezin, ka man ir zems pašvērtējums, lielāka daļa cilvēku domā ka es esmu ļoti pašpārliecināts, varbūt pat parāk daudz. Darbs arī +/- normāls, draugi gan visi pazuduši, jo vnk vairs nav nekā kopīga. No pretēja dzimuma daudz uzmanības, bet man šķiet, ka tas pat ir sliktāk. Tas padara to situāciju smagāku, jo neviena nekad nedomās ka esmu nepieredzējis sūds. Ja to uzzinātu, es pat negribu domāt kas notiktu.