Mājdzīvnieki

Jūs saviem bērniem pirksiet/ esat nopirkušas kādu dzīvnieciņu?

Maniem bērniem būs dzīvnueciņi. Noteikti. Man bērnībà nebija. Neuzskatu, ka tas man nāca par labu.

Noteikti būs, jo tas mazotnē jau māca rūpēties ne tikai par sevi, bet arī par kādu citu.

Man arī bijuši dažādi dzīvnieciņi visu mūžu. Mīlu dzīvniekus. Tagad ir 2 kaķi, ar kuriem mans rāpotājs ir iepazinies un pieradis. Kad meita paaugsies apzinīgā vecumā, tad nopirkšu viņai pašas personīgo dzīvnieciņu - kāmi, degu vai jūrascūciņu, lai mācās rūpēties par citu mazu dzīvībiņu.

Noteikti bus. Bet tiesi bernam nepirksu. Bus gimenes milulis suns un noteikti kads minkans. Jo pati ari uzaugu tada sabiedriba.

Mājās neviens dzīvnieks nebija, laukos pie vecvecākiem bija, bet, cik atceros, man viņi interesēja tikai agrā bērnībā, pēc tam vairs kaut kā nē. Dzīvoklī dzīvniekus noteikti nekad negribētu, ja māja, tad savādāk. Dzīvoklī vienīgi akvāriju varētu, citu neko.

Noteikti bus. Bet tiesi bernam nepirksu. Bus gimenes milulis

Pilnīgi manas domas. Mājdzīvnieciņam ir jābūt ģimenes kopējajam. Ne pārāk pareizi arī šķiet tie varianti: "zvēriņu paņemsim, bet tev viņš jāved ārā, jātīra kastīta, jābaro utt", jo tādā veidā cer iemācīt atbildību. Ok, varbūt izteikti apzinīgiem bērniem tas nostrādā, bet vairumam, manuprāt, ne pēc cik ilga laika tas dzīvnieks saistīsies ar apnikumu, piespiedu darbiem un rūpēšanos. Tām rūpēm jābūt kopīgām, jo vecāks tādējādi to bērnam iemāca, parāda - kā.

Ja pasam patik- tad ja, bet nenemtu tikai ta iemesla pec, lai berns nacas atbuldibu. Pati milu zverus, virs ar- 2 kakji un 2 degu mums ir.;-)

Man bērnībā nebija dzīvnieciņa. Bruņurupuci dabūju tikai kkādās pēdējās pamatskolas klasēs(man liekas, ka 7tajā, bet neesmu vairs droša).
Taču, pat tad, kad man nebija dzīvnieciņa, es zināju, ka tā ir atbildība, ka par viņu jārūpējas, ka kastītes pašas neiztīrās, ka jāved laukā(ja tas ir suns) utt. Tā kā...man liekas, ka cilvēks tāpat var būt atbildīgs utt, kaut arī nav bijis dzīvnieks. Tāpat kā var būt bezatbildīgs, paviršs un nerūpēties par to dzīvnieciņu, lai gan viņš mājās ir. Tagad man ir kaķis un es esmu ļoti atbildīga pret viņu.

Bērnu nav. Ja kādreiz būs, tad protams, būs dzīvnieciņš, bet tas būs visas ģimenes.
Piekrītu šim:

Ne pārāk pareizi arī šķiet tie varianti: "zvēriņu paņemsim, bet tev viņš jāved ārā, jātīra kastīta, jābaro utt", jo tādā veidā cer iemācīt atbildību. Ok, varbūt izteikti apzinīgiem bērniem tas nostrādā, bet vairumam, manuprāt, ne pēc cik ilga laika tas dzīvnieks saistīsies ar apnikumu, piespiedu darbiem un rūpēšanos. Tām rūpēm jābūt kopīgām, jo vecāks tādējādi to bērnam iemāca, parāda - kā.

Jūs saviem bērniem pirksiet/ esat nopirkušas kādu dzīvnieciņu?

Speciāli bērnam nepirku (man suņi bija jau gadu pirms bērna) , bet jau tad zināju, ka gribu, lai bērns uzaug vidē, kurā ir mājdzīvnieks. Man bērnībā bija gan akvārijs, gan kaķis, tāpēc grūti iedomāties bērnību bez dzīvniekiem, godīgi sakot, pat tagad, pieaugušā vecumā nespēju iedomāties, ka varētu kādu laiku dzīvot bez neviena mājdzīvnieka.

Manējam jau ir. Runcis. Tas man bija pirms bērna. Nez, man pašai vienmēr ir patikuši dzīvnieki un tikai retos dzīves periodos man nav bijis vismaz akvārijs ar kaut pāris mazām zivtelēm.
Pazīstu divas dāmas, kam dzīvnieku mājās nekad nav bijis. Viena ļoti grib, bet baidās, ka netiks galā, otra uzskata, ka dzīvnieks mājās, tā ir mūžīga netīrība.

Man visu bērnību ir bijuši suņi, kāmji, trusis, jūrascūciņas, papagaiļi, zivtiņas, un mums visai ģimenei patika mazie ģimenes locekļi, protams lielākoties mūsu atbildība bija rūpēties katram par savu dzīvnieciņu, bet to darīja arī mamma un tētis..
Un maniem bērniem arī pavisam noteikti būs kāds dzīvnieciņš, es pati gribētu šinšilu, domāju to kādreiz ieviesīsim!
Tas tomer disciplinē, pieradina rūpēties par kādu, nevaru iedomāties bērnu nesocializēt ar dzīvniekiem.
Man ir radiniekiem bērni, kuri ļooti baidās no visiem dzīvniekiem, man tas liekas jocīgi, es savus bērnus vēlētos savādāk audzināt!..
Pati arī mīlu visus mazos, pūkainos mīluļus! (l)

Man agrāk bija papagailis. Nu jā,dažreiz jau kaitināja,ka viņš visur lido un veic mēslojumu..:-D

Savam bērnam arī noteikti nopirkšu,lai nesēž pie datora,bet rūpējas par mājdzīvnieku.:-D:-)

Grūti atbildēt, jo man nav bērnu. Bet kad būs, domāju ka nopirkšu vai ideālajā gadījumā paņemsim no patversmes, ja bērns izrādās lielu ieeinteresētību, un jutīšu, ka bērns grib un var parūpēties par mājdzīvnieciņu. Un ka tā nav tikai mirkļa iegriba vai kaprīzes. Pati ļoti mīlu dzīvniekus un tikai priecāšos, ja mūsu ģimenes ligzdiņu papildinās vēl mīluļi. (l)

Beernam pirmo maajdziivnieku nopirkaam kaami, deels par to arii atbildiigi ruupeejaas. Pirmajam dziivniecinjam vajadzeetu buut taadam, lai beerns pats patstaaviigi vareetu par to paruupeeties.

Man arii beerniibaa nav bijis dziivnieku un toreiz arii peec taadiem nealku. Tagad mums ir kakjis un suns un tie mums ir tikpat kaa veel vieni beerni.

Pirmkārt nekad nepirktu dzīvnieku bērnam,dzīvnieks ir jāņem sev,bērnam var apnikt un lielai daļai tie arī ātri apnīk.Tā kā es savu dzīvi bez suņiem ieodmāties nevaru,tad pilnīgi loģiski,ka ja man būtu bērni,tie augtu kopā ar dzīvniekiem.
Pašai kādreiz bija kāmis,par kuru cītīgi rūpējos,nu labi,reizēm ilgāku laiku būri neiztīrīju,bet kopumā nekādas vainas viņam enbija.15 gados vasarā strādājot sakrāju sunītim.Atbildības sajūtu envar ieaudzināt,tā vai nu ir vai nav.Manam tēvam ir 3 adoptēti bērni,viena meitene vēl ir maza,tai nekas nav uzticēst,bet lielākais puika un meitene rūpējas par trušiem,katram ir savs būris,puikam,kurš ir jaunāks ir viens trusis,meitenei 2.Zēna trusis vienmēr ir paēdis,meitenes ne vienmēr,ja nolamā aiziet un noplēš sauju zālēs un iemet būrī,ar to arī viņas rūpes par trušiem ir beigušās.Vai nu ir,vai nav. Varbūt tas attiecas tikai uz dzīvniekiem,jo kamēr no ģimenes nebija izņemti,šī vecākā meitene rūpējās par savu mazo māsu,kurai bija gads laikam,arī tāgad viņu ļoti uzmana un pieskata.Kaut kāda atbildības sajūta ir,bet ne pret dzīvniekiem.Mazākā meitene toties vienmēr rauga vai sunim bļodā ir ēdiens,kaut tas nav gluži viņas pienākums.

Es sliekšos piekrist Harmony - tā atbildība vai nu ir vai nu nav. Un ja nav, tad nekādi dzīvnieki nepalīdzēs to iegūt(tādiem cilvēkiem uzticēt dzīvnieku vispār būtu stulbi). Piemērs arī minēts ļoti labs - ko līdz, ja ir tas trusis, kuram it kā vajadzētu to atbildību mācīt, ja bērnam vienalga un par to rūpējas negribot un tad, kad liek.
Tā vienkārši ir - ir atbildīgi cilvēki un bezatbildīgi cilvēki. Un tam ir mazs sakars ar to, vai cilvēkam ir vai nav bijis mājdzīvnieks bērnībā.

Man vienmēr ir bijuši dzīvnieciņi - zivtiņas, žurciņa, kāmīši, arī suns, bet par suni diemžēl nepratu parūpēties un arī mammai īsti nebija laika darboties ar viņu, tā nu nācās atdot uz laukiem, ko es ļoti tagad nožēloju.

Arī tagad ir suns, par kuru rūpējos cik vien varu, kas ir arī viens no lielākajiem priekiem manā dzīvē un ir daudz ko man iemācījis.

Noteikti arī saviem bērniem pirkšu kādu dzīvnieku, bet ar tādu domu, ka varēšu arī pati par viņu rūpēties un veltīt viņam pietiekami daudz laika.

Visu man mūžu man ir bijis kāds dzīvnieks mājās. Tikai pēc kāzām kaut kā sanāca, ka ļoti ilgi nebija neviena dzīvnieka mūsmājās, bet tāpat tie bija vecāku mājās.
Nesen paņēmām kaķi no patversmes. Patiesībā braucām pēc papagailīšiem... :D Lai nu kā - kaķis ir vnk burvīgs! Neskatoties uz to, ka meita viņu visvisādi ņurca un burza, viņš ir mega pacietīgs. Un protams, ka mēs visa ģimene par viņu rūpējamies, ne tikai meita. Katrā ziņā, uzskatu, ka kaķis mūsu saimei ir nācis tikai par labu. Mieta viņu dievina, zīmē nepārtraukti (ar sirsniņām apkārt), runā par viņu, izstāstījusi visiem saviem draugiem, pati šad tad tēlo, ka ir kaķis un kopē viņa izdarības, nāk mājās un pirmāmkārtām uzmeklē kaķi un to kārtīgi sabučo, ejot no mājas laukā - vienmēr arī sirsnīgi atvadās... :D
Man gan kaķi pašai ne pārāk patīk, bet tā kā šis ir tik labsirdīgs, tad nu es neiebisltu. Spalvas gan tagad ir pa visu māju un uz drēbēm...
Lai nu kā, es joprojām gribu suni! Un noteikti kaut kad tādu arī iegādāsimies. :-)

Neons, cik meitai bija gadu, kad ieradās Jūsu mīlulis mājās?