Man bija degu pele, kura pa dienām gulēja, bet naktīs skrēja pa ritentiņu tik ilgi un skaļi, ka beigu beigās būri nesu uz citu istabu, jo nespēju aizmigt. Patika tas, ka viņa ar mani sarunājās. Ja man bija slikts noskaņojums vai biju ar kādu sastrīdējusies un pati ar sevi runādama un žestikulēdama staigāju pa dzīvokli, zvēriņš gluži vai sajuta manu noskaņojumu, jo uz katru manu frāzi atbildēja ar pīkstienu. Tajā laikā, lai cik dīvaini tas neizklausītos, tā mazā radība bija mans vienīgais draugs, tad nu reizēs, kad bija brīvs laiks, lutināju šo ar degu pelēm domātiem kārumiem un punča kutināšanu, pelei tad acis bija pievērts, purniņš smaidā savilkts - svētlaime pilnīga. :)
Draudzenei bērnībā bija divi kāmīši - puika un meitene. Diemžēl, stāsts beidzās traģiski, jo tad, kad meitenīte nomira, tieši tās pašas dienas vakarā nomira arī puisītis, lai gan bija i jaunāks, i pie labas veselības. Šķiet, no sāpēm un bēdām arī nomira. Tas bija tāds liels pārdzīvojums gan draudzenei, gan man.
12
