Sveiki!
Man atkal ir pienākusi tāda diena, kad nevaru novaldīties un visu dienu raudu. Nekādi neizdodas aizmirst un nomierināties. Lieta tāda, ka brālis mani ar vecākiem pie sevis uz Zviedriju dažas dienas paciemoties. Man atkal būs jāskatās kā viņš tur skaisti dzīvo, kad man mājās pie vecākiem nekā tāda nav. Runāju par tādām lietām kā duša un tualete istabā, mēs tā diezgan trūciīgi bez nekādām ekstrām eksistējam. Es negribu braukt un atkal bojāt sev nervus, bet mājās palikt neļauj. Atceros kā iepriekšiējā reizē tur biju un dienu no dienas raudāju. Vienkārši bija tāda sajūta - kāpēc man ir jācieš, bet viņš brālis tāds priecīgs. Protams visi mani centās mierināt, bet veltīgi, kā biju iesākusi raudāt tā vēl kādu nedēļu pēc atbraukšanas mājās nevarēju nomierināties. Vienā brīdī, kad es raudāju, brālis pat sāka smieties, teica ka arī man tā pat kā viņam šis dzīves posms ir jāpārdzīvo. Saprast es saprotu, bet emocijas novaldīt nevaru. Tagad atkal mani spiež tur braukt un skatīties cik labi viņš tur dzīvo. Es jau daudzas vasaras tā ciemojos gan pie brāļa, gan māsas, atgriešanās atpakaļ vienmēr ir bijusi smaga. It kā vēl viens gads ir jāiztur, tad aukstskolā iestāšos un cerams būs labāk. Biju jau nomierinājusies un atkal apradusi ar apstākļiem, bet tagad atkal tāds atgādinājums, ka mēs kā nabagi brauksim uz Zviedriju un gaidīsim, lai tik bagātais grālis kaut ko nopērk, mamma jau gatavojas viņam prasīt, kai pērk man botes. Tas ir pazemojoši, es negribu neko no brāļa prasīt un lūgties, lai pērk. Tā kā kaut kādas žēlastības dāvanas pēdējiem nabagiem.
340
