Depresantu lietošana

Kas tieši ir mainījies? Parādījusies agresivitāte, nomāktība?
Teorētiski pēc tik ilgas lietošanas organismam būtu jau jāpierod pie zālēm, bet, protams, ar šāda veida medikamentiem visādi brīnumi var notikt.

Kādas konkrēti personības izmaiņas? Sāk atgādināt dārzeni? Tad lai met nost :)

Viņa tiešām sāk atgādināt dārzeni, bet, kad nomet, tad atkal sākas panika. Pilnīgs čau.

Jāiet pie psihiatra, lai piemeklē citas, vājākas zāles. Tā pēkšņi atmest nevar, ļoti uzmanīgi ir deva jāsamazina vai jāpāriet uz kaut ko vājāku.

Vai viņa šo gadu laika ir ko pamainījusi savā dzīvē, uztverē utml., meklējusi iemeslu VD? vai vienkārši dzer zāles?

Viņa tak katru mēnesi pie tā psihiatra iet. Man jau šķiet, ka antidepresanti ir līdzvērtīgi narkotikām.

Vajākas (vai vienkārši citas) zāles, un jāsāk meklēt ne medikamentu risinājumi problēmai. Ja "pilnīgs čau" nav tas labākais variants, bet "dārzeņa" variants arī nav nekas spožs. Mainīt dzīvi? Pievērsties Jogai? Dievam? Homeopātija? Iemīlēties? Nezinu... Bet jāmēģina!

Muļķības. AD ir ārstējoša iedarbība un nerodas pieradums (deva jāsamazina pakāpeniski).

Vēl viņa teica, ka ik pa laikam tāpat dzerot trankvilizatorus, jo ar antidepresantiem vien reizēm nepietiek.

Lūk, no trankvilizātoriem gan pieradums rodas, pietam pamatīgs. Spriežot pēc lasītā, draudzenei derētu nomainīt ārstu, kā arī apsvērt psihoterapiju.

Nav jau viegli iestāstīt, ka kaut kas jāmaina.

uļķības. AD ir ārstējoša iedarbība un nerodas pieradums (deva jāsamazina pakāpeniski).

fiziski varbūt arī nerodas (neesmu pētījusi), bet psiholoģiski gan. Kurš tad grib labprātīgi atteikties no miera un laimes/prieka sajūtām? :D

Nu, man ar draudzeni bija līdzīgi, kamēr lietoja, bija viss vislabākajā kārtībā, kā beidza lietot tā atkal bezmazvai depresija klāt..nezinu, kaut kas viņai tur nav kārtībā, jau kādu 5to gadu dzer šīs zāles :-/

Ja cilvēks meklē cēloņus, maina kaut ko dzīvē - attieksmi, dzīves veidu, apstākļus t.i. novērš VD un/ vai depresijas cēloņus, tad viņam nevajag AD, lai justu mieru, laimi, prieku. Protams, šīs kaites ir ļoti kompleksas un individuālas, tāpēc visiem nav vienas receptes. vienīgais kopsaucējs ir liels darbs ar sevi. ahh, kā man nepatīk, ka cilvēki, kuriem nav izglītības vai vismaz pieredzes šajā jomā, gudri runā un izsaka savus stereotipizētos pieņēmumus ;)

Ja cilvēks meklē cēloņus, maina kaut ko dzīvē - attieksmi, dzīves veidu, apstākļus t.i. novērš VD un/ vai depresijas cēloņus, tad viņam nevajag AD, lai justu mieru, laimi, prieku.

Ir jau lietas, ko dzīvē nevar nomainīt. Piemēram, ja nomirst bērns. Atvainojos, ka šāds salīdzinājums, bet nupat kaimiņos sanāca ar to saskarties.

Tāpēc teicu, ka individuāli katram. Ar lietām, kuras nevar mainīt, jāmācās sadzīvot. Protams, ir cilvēki, kuriem lielu traumu dēļ jālieto zāles visu mūžu. Iepriekš runāju par cilvēkiem ar vieglu depresiju/VD.

Man ir iespaids, ka manai draudzenei ir iepatikusies cietējas loma, tāpēc neko negrib mainīt.

iemlesanas vislabaakas zaales;)

iemlesanas

Tu jau pirmdienu svini? :)

Nav jau arī tik viegli sevi mainīt. Mainīt sevi var, ja grib, bet ja liekas, ka paša uzskati ir pareizi (kas ir diezgan loģiski) un attieksmei nav ne vainas, tad tur nekas nesanāks. Es esmu bieži aizdomājusies par to attieksmes jautājumu, kad kādam pasaka "tev jāmaina attieksme". Bet tu taču nevari vienu rītu pamosties un izdomāt "o, šodien es sākšu uzskatīt, ka dzīve ir super un man viss patīk". Attieksme rodas no izjūtām un pieredzes, nevis tā var vienkārši izdomāt un to koriģēt.