MaunaKea, aplams priekštats tev par mani radies, es nevērtēju pēc naudas daudzuma, lai priecātos vai nepriecātos par kādu. Iespējams, tev arī radies maldīgs priekštats par mani, ka es strādāju par minimālo algu vai ko tamlīdzīgu, taču tā nav :) un nav tā, ka es nekāroju neko vairāk un samierinos ar to, kas ir - un kā vēl kāroju un uz to arī eju, bet man ir skumji noskatīties, kad jauni cilvēki, tikko no skolas sola, labāk sēž vecākiem uz kakla, vai pat nepūloties atrast darbu aizbrauc uz ārzemēm, čīkst, cik viss ir slikti un ka valdība vainīga, nevis iet strādāt par algu zem 1000 eiro! jo neviens nekļūst par turīgu jau pirmajā dienā!
es vienkārši gribu teikt, ka ir profesijas, kur nereti un diemžēl, bet tie 1500 un 2000 eiro ir maksimums, ko vispār Latvijā var nopelnīt. Taču ne vienmēr laime ir naudā, kāds būs laimīgāks, saņemot mazāk, bet strādājot savu sapņu darbu, par tādu, kas pelna tūkstošus, taču uz darbu iet sažmiegtiem zobiem un nepatiku.
Un kur ir visi tie, kas treknajos gados pelnīja daudzus, daudzus tūkstošus mēnesī un pat dienā? 99% no šiem cilvēkiem šodien nav nekā, tikai milzīgi kredīti un parādi vai arī nulle kontā. Galvenā manu ierakstu doma bija tā, ka bieži vien cilvēkiem ir daudz naudas, bet viņi nemāk to tērēt, un, pat miljonus pelnot, viņiem būs par maz un viņi aizņemsies ātrajos kredītos. Ne jau naudas daudzumā ir tas sāls, bet prasmē pareizi tērēt! (l)
7
