Sveikas, dāmas! :-) Un arī kungi, jo daži tiek nereti manīti šeit. 8-)
Vispirms situācijas apraksts, pēc tam iztirzājamā daļa.
Tātad.. šodien - pēc pāris gadu neredzēšanās - nejauši uz ielas sastapu savu pirmo mīlestību. Nemelošu un teikšu, ka visspēcīgāko, kāda mani pagaidām piemeklējusi. :-) Tas laiks, ko pavadījām kopā, no prāta neizdzēšas par visiem 100%, kaut kāda maza daļiņa ir palikusi,.. bet tas netraucē! Tā uzpeld vien tad, kad pie apvāršņa uzpeld arī pati ex-mīlestība. Un līdz pat vēlai nakts stundai es nespēju beigt par to domāt. Pārdomu atkal un atkal! Paldies Dievam, turpinu elpot mierīgi. Tas nozīmē, ka nekādu jūtu uzplaiksnījumu nav!:-D Vienkārši cilājas atmiņu lādes pa prātu.
Man ir draugs, puisis, ar kuru viss ir kārtībā. Un mūsu starpā valda viss, ko paši vēlamies, lai varētu teikt, ka attiecībās esam laimīgi. :-) Bet tad KĀPĒC kāda veca, staigājoša atmiņa tomēr izrādās tik stipra, ka tikai pilna panna saldo muffinu vai biezpiena-karameļu torte varētu novērst domas? :-D
Jautājumi tām, kuras NAV kopā ar savu pirmo vai- tik ļoti populāro- saukto skolas laiku mīlestību. Kā ar jums, meitenes? Vai esat piedzīvojušas situācijas, kad pēc kāda ilgāka laika sastopaties ar savu pirmo partneri, ar kuru izjutāt spēcīgas jūtas un vispārīgi MĪLESTĪBU pirmoreiz? Kādas sajūtas tas jūsos raisījis? (l)
Man nez kādēļ pēc šoniedas šķiet, ka tas puisis, ar kuru visu mīlestības gammu izdzīvoju pirmoreizi, tomēr pavisam, pavisam manu sirds teritoriju nav atstājis. Nu, 2% palicis, ne vairāk! Bet tomēr.. varbūt tiešām- pirmais un neizdzēšamais, heh. :-D
452
