Blank, ja es aizietu uz smēķētavu, tad jā, es pati būtu vainīga, ka man pūš dūmus virsū, ja man nepatīk, man pašai jāiet prom. Tieši Tavs gadījums ar akūto stundu. Vesela aizgāji, bet dusmojies uz slimu cilvēku. Tas nevar būt normāli. :)
Man nav rengena acs, nevaru noteikt, kādas kuram problēmas, kas sāp. Ja vecs cilvēks visu laiku klepotu, es neatļautos neko teikt, ja neliek roku priekšā. Pati pieliktu savai mutei priekšā šalli un viss. Arī tad, ja būtu bijusi pierakstījusies.
Nesen tēvs zvanīja, ka ir slikti, bet līdz ārstam nevar aiziet. Zvanu viņa dakterim, viņš atbild, ka nav laika iet mājas vizītē, lai nāk pie viņa. Paskaidroju, ka viņa pašsajūta neļauj atnākt, palūdzu vai drīkstu es viņa vietā ierasties pēc receptēm zālēm, lai tās nopirktu un aizvestu tēvam. Un zini, es arī vesela sēdēju slimu cilvēku vidū! Visi klepoja, šķaudīja, apdraudēja mani. Nebija problēmu pielikt priekšā šalli, jo galu galā - es tur biju liekā.
Kur Tava audzināšana palika, kad vesela uz akūto stundu gāji. apgrūtinot slimos cilvēkus? :)