Nav nācies sastapt nevienu narkomānu atvasi, kas būtu spīdeklis, ģēnijs vai fantastiski dievišķīgi labestīgs cilvēks. Taču, ir nācies redzēt kā normāls pāris asarām acīs mocās ar adoptēto sīko, ko dzemdējusi kkāda narkomāne(tēvs vispār nav zināms, iespējams, kaut kāds dzērājs). Lai cik viņi būtu mīloši, labi un audzinātu viņu no sirds un dvēseles, sīkais ir vienkārši vājprāts. Es apbrīnoju viņu nebeidzamo centību, bet man ir arī viņu žēl, jo tā ir veltīga un nenovērtēta.
Neviens man neiestāstīs, ka nekas neiedzimst un ja tas būtu viņu miesīgs bērns, tad būtu tāds pats drausmonis.
Pati nekad neadoptētu. Ja bērns, tad tikai manis pašas piedzemdēts, jo mans ir mans. Tā ir daļa no manis. Nevis daļa no kkādām divām apšaubāmām personām.