Esmu sev apsolījusi,ka savas dzīves laikā vēlos adoptēt bērniņu.Ejot laikam, tikai tagad sāku piedomāt,vai tomēr tā ir,ka neatkarīgi no vides kādā bērniņš aug pie audžu vecākiem,bērnam nevar izmainīt to "PAR KO" viņš ir piedzimis?Izlasot,šo rakstu kaut kā negribas tam ticēt.Padalieties savā pieredzē.
http://brivbridis.lv/soks-vecakiem-skiet-ka-vini-audzina-nakamo-serijveida-slepkavu/
(protams raksts, gan liekas pārlieku pārspīlēts)
Ir jauki, ka cilvēkos ir tik daudz mīlestības un apņēmības, lai adoptētu bērniņus. Domāju, ka pati nevarētu. Iespējams, ja nevarētu būt savi bērni, bet tad arī tikai zīdaini.
Ā, ticu, ka audzināšanai ir lielāks spēks nekā gēniem, ja vien bērns nav tiešām piedzimis jau ar kādu slimību.
Uzskatu, ka, ja agresija un novirzes cilvēkā mīt (es pat teiktu, ka dzimst), tad nav svarīgi, miesīgs vai adoptēts bērns. Iespējams, ka ar labu audzināšanu to var pakoriģēt, bet nu..
Pati neadoptētu ne jau šo baiļu dēļ, bet tāpēc, ka svešu bērnu nevarētu iemīlēt. Negribu liekuļot un teikt, ka ar laiku, ar laiku. Manuprāt, tā nav godīga rīcība pret bērnu. Tāpēc savā ziņā apbrīnoju cilvēkus, kuri spēj adoptētos bērniņus pieņemt kā miesīgos, audzinot tos mīlestībā..
Ar aizvainojumiem tu nekad nemētājies, to visi zina, bet nu neko labu tu par viņu neteici un neslavēji par tiešumu arī. Jocīgi tikai liekas, ka slavēšana notiek tagad, it īpaši pēc vārdiem "narkomānes meita" ..
Un to es pat tā vispārīgi saku, jo, ja becky nebūtu becky, tad te būtu tāaads kašķis!
To, ka wee ar meitu būs jādala viens inhalators var teikt. A, ja kāds min viņas saulstariņu kā piemēru tam, ka jebkurš bērns var noiet no ceļa, tad gan ir škura gaisā.
Kad runāja par invalīdiem, tak teica, ka tie ir neka, nevajadzīgie sūdi, dzīves kļūdas, a te atkal cita dziesma. Parasti jau ir tā, ja ir kkads viedoklis tad ar katru diskusiju tas nemainās kā apenes, nē?
arī tā ir problēma, jo kā novērots, tad bagātie adoptējot bernus savā veidā atrāda sabiedrībai labdarību ja tā var teikt.. kas notiek tālāk, ir cits jautājums. Fakts ir un paliek fakts cilvēks tāpat neslepkavo. Izmocīta bērnība, vardarbība emocionāla un fiziska.. vienvārd sakot nelabvēlīga vide plus nelabvēlīgi vecāki. Un tas ir nebeidzams rinķa dancis.
Varu pastaastiit, ka zinu gjimeni ar diviem deeliem, viens iistais, viens adopteetais. Adopteetais kaartiigs, strādiigs cilveeks, nodibinaajis savu gjimeni un veel audzhuvecaakus pabalsta, pateiciigs vinjiem par visu. Turpretii iistais deels pa iislaiciigaas aiztureeshanas izolatoriem vien dziivojas un sagaadaa vecaakiem galvassaapes.
Es driizaak domaaju, ka katrs cilveeks ir personiiba, lai arii ko citi meegjinaatu vinjam ieaudzinaat. Kas ar taam iedzimtiibaam, to es nekomenteeshu, mediciinaa neesmu kompetenta.
82
