Adopcija.

Kima un Raiens adoptēja Railanu pavisam maziņu. Viņa māte bija atkarīga no metamfetamīna. Arī mazulis bija atkarīgs no narkotikām un, jaunie vecāki sākotnēji nevarēja pieskarties viņa ādai, jo tas zīdainim sagādāja pamatīgas sāpes. Tomēr atkarību problēma un daudz kas cits nebija šķērslis un Kima ar vīru vēlējās palīdzēt šai nelaimē nonākušajai dvēselītei, taču nu – abi ir izmisuši, palīdzība un atbalsts nepieciešams tieši viņiem abiem.

priekš kam ņēma, ja zināja, ka māte narkomāne un arī bērns tāds pats? bija iedomājušies, ka ir visu vareni pasaules glābēji?

es kaut kādā mērā uzskatu, ka aizbildināšanās ar iedzimtībām, vecākiem narkomāniem utt ir nevēlēšanās atzīt savas kļūdas bērna audzināšanā. Daudz kas ir atkarīgs arī no sociāliem apstākļiem, piemēram, iesaistīšanās nepareizā kompānijā, u.tml. Turklāt, cik gan daudz nav gadījumu, kad narkomāniem un dzērājiem piedzimst veseli bērni, bet inteliģentiem cilvēkiem ar labiem gēniem - invalīdi. Laikam mani ļoti iespaidojusi dokumentālā filma par Mārtiņu, kur vecākiem - diviem zinātniekiem piedzimis bērns, kura lielākais sasniegums 13 gados bija iemācīties pašam uzvilkt džemperi...

Bet pirms adopcijas jau iedod bērna kartiņu ar kuru var iepazīties un uzzināt no kurienes viņš nācis.

Adoptēts nozīmē to pašu, ko savs bērns, pat dzimšanas apliecībā ieraksta jaunos vecākus. No sava jau atteikties nevar izdomāt, teiksim 14, gados

no sava jau arii teoreetiski var atteikties. jeb kuraa gadijumaa, es ar tadu kopaa nedziivotu, kur nu eel maksaatu par aarsteeshanu

Raksts nav labākais piemērs, jo tur ir smagi traucējumi, nevis tikai slikti audzināšanas apstākļi bijuši.

Domāju, ka ar īsto audzināšanu un pieeju var izaudzināt labu bērnu, galvenais audzināt un pieņemt kā savu, nevis atgādināt, ka pieņemts, tad jau gan viss labi.

Carpe Diem
Var gan atteikties-gan no sava, gan adoptēta. Iesniegums bāriņtiesai un bērns nokļūst bērnu namā.

Man ir divi bērnības draugi, adoptēti bērni, kuri kļuva par māsu un brāli (vispirms bija meitene, pēc pāris gadiem paņēma arī puiku-zīdainīti) - forši cilvēki. nekādu noslieču.
Vēl ir viens paziņa. Pieņēma turīga ģimene, tāpēc izauga ar noslieci uz tusēšanos un dzīves baudīšanu. Vecāki visu mutītē ielika un tagad arī turpina likt. Domāju, ka tas nav nekas iedzimts, bet vnk labas dzīves iznākums.

Mans viedoklis vienmēr būs tāds, ka labi cilvēki savus bērnus neatstāj bērnunamos un nevienam neatdod. Iedzimtības faktors nav izdomājums, kāds gan bērns var piedzimt mātei narkomānei.

Taču pret adopciju es neesmu, ja man kādreiz sagribēsies bērnu, tieši to es darīšu. Zīdaini gan nē, drīzāk kādus 5-10 gadus vecu bērnu. Pirms adopcijas bērns ir kādu laiku jānovēro, jāpaskatās, kā viņš kontaktējas ar citiem bērniem, ar audzinātājiem un ar potenciālajiem audžuvecākiem.

diemžēl zinu gadījumu, kur dēls - arī ar bipolāriem traucējumiem kā rakstā minētajam zēnam - sacirtis gabalos savu miesīgo māti un pēc tam sadedzinājis. Tās ir psiholoģiskas novirzes, kas var būt gan adoptētam, gan savam bērnam.

Es zinu puiku, kurš bija arī no drausmīgas ģimenes, bija fiziski iespaidots, tas protams atstājis traumas, mazs bērns baidījās no ūdens, baidījās, ka galviņai pieskaras, bet ģimene bija mīloša un ar pacietību izaudzināja tiešām foršu vīrieti! ;-)

Ja adoptēts, tad atteikties vairs nevar. ;) Adoptēts nozīmē to pašu, ko savs bērns, pat dzimšanas apliecībā ieraksta jaunos vecākus. No sava jau atteikties nevar izdomāt, teiksim 14, gados. :)

es no taada beerna, kaa rakstaa, atteiktos.
un vispaar neadopteetu beernu nekad, pirmkaart, jo es vinju diezvai speetu iemiileet pa iistam, un otrkaart, ja vins izaugtu par mezhoni, es vinju veel vairaak nespeetu miileet
Savs tomeer ir savs, lai kaadas utis buutu

Cik zinu meitenes, kuras ir izaudzinātas inteliģentās ģimenēs, alkoholiķes un narkomānes nav, lai gan īstie vecāki bija. Puišus gan zinu tikai divus un tur gan abos gadījumos ir nenormāli liela agresija, zādzības, atkarības u.tml, bet audžuģimenes arī ne no tām turīgākajām, varbūt tur tā vaina.