Adopcija.

Mans vectēvs uzauga bērnu namā.Par labu cilvēku es viņu neuzskatīju(nu jau 4 gadus miris),savu dēlu(manu tēvu) tika sitis ar ādas siksnas metāla sprādzi un pārsitis uzaci,mani viņš vispār nemīlēja,tāpēc par viņu es neatceros neko labu,neļāva ēst,skrēja bļaudams man pakaļ,ja mēģināju to darīt.Es teiktu tāds ne visai stabils psihē,īpaši uz vecumu,kad biju pavisam maza atceros viņu citādu,bet vienmēr bijis ļoti auksts,nekad neatceros viņu samīļojam mani vai kādu no manām māsīcām,pasakam kādu labu vārdu,neko.
Tagad mans tēvs ir adoptējis 3 bērnus,kuriem visiem māte viena,bet tēvs katram savs.Šķiet it kā normāli,īpaši vecākie,mazākā meitene,kurai tagad laikam 5 joprojām ļoti slikti runā,sūkā īkšķi,plēš sev matus no galvas,bet viņa arī cieta vissmagāk,bāriņtiesa esot atradusi kanpi dzīvu,vecākā māsa mēģinājusi viņu izvilkt ar ko nu pratusi savos 5 gados pagatavot galīgi mazam bebim

Taisnība, becky. Es tikai gribu teikt to, ka risks dabūt bērnu savu vai pieņemtu ar iedzimtām slimībām, nosliecēm ir diezgan līdzvērtīgs. Bet, ja cilvēks ir nolēmis adoptēt bērniņu, tad visticamāk viņš viņu ir gatavs pieņemt tāpat kā, ja tas būtu paša miesīgs, kas nozīmē, tādu, kāds tas bērns ir. Ar iespējamām slimībām, rakstura īpatnībām un visu pārējo gēnu padarīšanu.

Un, ja iemīlies, vēlies būt kopā, radīt bērnu, piemēram, vīrietī, kurš nācis no tā paša bērnu nama, nav informācijas par viņa ģimeni, riskēsi taču un darīsi to, neskatoties uz to, ka visas pārmantojamības nav iespējams prognozēt. Tāpat, manuprāt, ir ar adoptēšanu-ja jau adoptē, tad esi gatavs pieņemt kā savu, neskatoties ne uz ko.

Marissa-atskiriiba ir tur,ka savs ir savs...To varbuut ir taa gruuti saprast uzreiz.Es redzeeju te taadu dokumentaalu filmu-zeel nosaukumu vairs neatceros,kur vecaaki loti labi visu pastaastija,kaa reaali tas ir ,ka ir adopteets beernins jau no dzimsanas ,un ir veseliibas probleemas ,un tiesi ar psihi.Tur jau taa lieta,ka mees neviens par sevi nezinam visu 100%.

Marissa, bet ja tas ir mans miesīgs radīts mīlestībā, tas nav tas pats, kas svešs un pieņemts.
Turklāt, nu ko nozīmē nepēta, zina taču vai rados ir slimots, vai visi veseli.

Un gēnu nozīme nav pārspīlēta, ir kaudze lietu, kas tiek nodotas ģenētiski. Tu jau pati runā par saslimšanām un tā.

Manuprāt, tā gēnu nozīmība ir stipri šeit pārspīlēta, ja ne pārspīlēta, tad vismaz attieksme pret to ir tāda dīvaina.

Es neticu, ka daudzas no šeit esošajām sievietēm pirms radīt kopīgi bērnu ar vīrieti, ir noskaidrojušas pilnīgi visu par sava vīrieša ģimenes slimības vēsturi vairākās paaudzēs, attiecībām ar atkarību raisošajām vielām vai to, vai kāds opaps kādreiz nav nonācis cietumā, bet vajadzētu taču, jo ja nu tavs bērns izaug par dzērāju vai žuļiku, tāpēc, ka vīrieša senčos tādi bijuši? Un, ja tādi bijuši, tad jau ar šo vīrieti kopīgi bērni vispār nav apsriežami, ne tā?

Adoptācija ir spēcīgs solis, tomēr gēni paliek no bioloģiskiem vecākiem, ja vecāks ir bijis agresīvs bērnam gēnos tas var palikt un izmainīt to praktiski nevar.
Pavērojiet sevis pašas no malas, vai ir tādas lietas,kuras jums ir palikušas no vecākiem? Man personiski ir.
Savs paliek savs, bet ja savu nevar būt tad var arī izaudzināt arī svešu , bet cik gadījumu nav bijuši,ka svešu mīl vairāk nekā savu?!
Un cik gadījumi nav bijuši,kur ģimenēs ir gan savi gan no bērnama,galvenais lai mīlestību pietiek uz visiem(l)

Vai par saviem gēniem tiešām, tiešām varat būt drošas, ka tur viss tīri un labi? es domāju, ka reti kurš zina savu tuvo un tālo radinieku slimības vēstures nez cik paaudzēs.

Kaut kā baigi bieži nedzird, ka vecāki par saviem miesīgajiem bērniem, kuri izauguši pastrādā noziegumus vai aizraujas ar narkotikām, teiktu, ka tas tāpēc, ka atvasei, redz, mūsu sliktie gēni. Tad parasti ir vainīgi slikti draugi, slikti skolotāji un neveiksmīgi apstākļi.

+++

piemēram, ir gājušo bojā, ja trāpās tāds, tad es ticu, ka izaugs labs cilvēks,

Saprotu ko tu gribi teikt ar so,bet arii siem cilveekiem geenos var buut nopietnas slimiibas.

Man arī šķiet, ka tas, ka dažkārt vecāki, kas adoptējuši bērnu, viņa uzvedību, niķus, stiķus noveļ uz gēniem, vienkārši nevēlas atzīt savas kļūdas audzināšanā.

Kaut kā baigi bieži nedzird, ka vecāki par saviem miesīgajiem bērniem, kuri izauguši pastrādā noziegumus vai aizraujas ar narkotikām, teiktu, ka tas tāpēc, ka atvasei, redz, mūsu sliktie gēni. Tad parasti ir vainīgi slikti draugi, slikti skolotāji un neveiksmīgi apstākļi.

Ko tur dalīties, "gēnus ar pirkstu neizsmērēsi". Dažādi bērni nonāk bērnu namā, arī tie, kuru normālie vecāki, piemēram, ir gājušo bojā, ja trāpās tāds, tad es ticu, ka izaugs labs cilvēks, bet visādu narkomānu u.tml. bērni, neticu.

pirms paņemt bērniņu ģimenē dod izlasīt lietu, tur ir arī slimības rakstītas. Ja vēlies veselu bērniņu- izvēlies to. Ja visu max kārto šis process aizņem gadu.

Nekad mees nevaram zinaat 100%,kas ir geenos...
Nekad neadopteetu svesu beerninu.

pirms paņemt bērniņu ģimenē dod izlasīt lietu, tur ir arī slimības rakstītas. Ja vēlies veselu bērniņu- izvēlies to. Ja visu max kārto šis process aizņem gadu.

Es atkal zinu divas burvīgas māsiņas. Katrai gan ir savi vecāki, bet mani radinieki viņas adoptēja vienu pēc otras. Lielākā meitiņa pa modeļu aģentūrām dzīvojas, a mazā ir tāds žiperis. :-) Ir arī labi gadījumi.
Bet es ticu, ka gēni ļoti ietekmē bērnu.

Undiya, domāju, būtu pārsteigta, ja zinātu, kā notiek praksē. ;) Un, jā, tādu ir daudz.
Zīdainim nav dzimšanas apliecības, nav zināmi vecāki- būtībā bērns ir kā balta lapa, tāpēc arī Babybox strādā. Tiklīdz ir zināmi vecāki un ir dzimšanas apliecība, kas to pierāda, viss ir sarežģītāk.
Varbūt tu kaut ko jauc, jo atteikties var no aizbildņa pienākumiem, bet nevajag jaukt to ar adopciju un īstajiem vecākiem.

Tiešām, Bordo, tev šķiet, ka ir tik daudz cilvēku, kuri savus bērnus mētātu kā futbolbumbas?
Protams, ka var atteikties, kas tu vakar dzimusi?
Zīdaini ieliec baby box`ā, lielāku aizved un atsakies. Neviens taču tev neskries ar to bērnu pakaļ un neliks no sākuma viņu piekaut, lai varētu paņemt bērnunamā.

teika_spolite - es vispār neko neminēju par atteikšanos.. :-O

Manuprāt, ja nolemj adoptēt, bet baidās no viņu "iepriekšējās dzīves", tad jāņem pēc iespējas mazāki bērniņi, jo tad ir mazāka iespēja, ka viņu dzīvi jau ir paspēts "sačakarēt" ar vardarbību, narkomāniju utt. Jo mazāks bērniņš, jo mazāk ko atceras.. nu vismaz man tā liekas. No fiziskās veselības viedokļa, protams gadījumi ir dažādi, jo daži vecāki pieklapē arī pāris nedēļas vecu zīdaini, bet vismaz psiholoģiskās traumas varētu būt niecīgākas.. Katrā ziņā, ja es izlemtu par labu adopcijai, tad droši vien gribētu bērniņu zem 1,5 gadu vecuma. Bet tos, protams, "izgrābj" pirmos, jo visi grib maziņu, ko no paša sākuma audzināt kā savējo.

innanna, tā arī saucas "Mārtiņš", šķiet, 2002.gada

Šarlote_ filmas nosaukumu,vari pateikt?

Nevar atteikties, ja posms ir noslēdzies un adopciju ir apstiprinājusi tiesa!
Un no saviem bērniem var "tik vaļā",ja atņem aizgādības vai aprūpes tiesības, bet nu tur jābūt iemesliem- atkarības, vardarbība utt. Nevar tā vienkārši aiziet uzrakstīt iesniegumu. :D Tad jau bērnus mētātu kā futbola bumbas.