Adopcija.

Ir runa par to, ko bērns manto, ne tikai kaitīgas dzīves paražas, bet, piemēram, alkoholoķu un narkomānijas skarto vecākiem bērniem ļoti bieži mēdz būt tāda raksturīga sejas maska to sauc - īpatnēju novietotas acis un deguna kauls. Tas, ka šie bērni ir predesponēti citām saslimšanām gan garīgām, gan fiziskām. Iedzimtās intoksikācijas, abstinences sindromi zīdaiņu vecumā, jūs tiešām domājat, ka tas nepaliek bez sekām? Vesels bērns šajā gadījumā ir laimīgs izņēmums.

Un ja viss ir tik zajebisj forši, tad laikam nebūtu tik daudz diskusiju - ko darīt mans audžubērns zog, ar sūdiem smērē sienas, izdur kāmjiem acis un tā tālāk. Jūs palasiet literatūru, viedās!

Narkomaaniem var piedzimt gan garigi atpalikusi berni vai jebkadu fizisko trukumu, gan pilnigi normaali berni un taisni preteji.

Viss atkarigs no audzinasanas.

Gurri, es saprotu, ka tev kā alkoholiķu bērnam ir smagi par to dzirdēt, bet nu dzīve ir dzīve un manu bērnu te nepiemini!!!!

Starpcitu arī no pārāk labas ģimenes var bērns krist smagā narkotiku atkarībā un gluži pretēji no ļoti sliktas ģimenes ar sliktiem dzīves apstākļiem, bērns var izaugt pilnīgi pret šādām lietām.
Manuprāt, ļoti nekorekti becky pateici M3, Tu sodi cilvēku kur viņš nav vainīgs, neba viņa izvēlējās savus vecākus tādus. Ļoti nesmuki, un tas ir tiešām brīnums, jo pašai Tev aug bērns un nedod Dievs, ka pusaudzis būdams nenoiet no ceļa, ko vainosi tad?

Narkomānija ir deviantās uzvedības izpausme tai skaitā. un tā ir pārmantojama.

Iedzimtība eksistē, bet narkomāns nav iedzimtība.

Lancaster, jā, protams, bet smieklīgi kā te skuķi knapi mātes piens apžuvis ar putām cenšasn pierādīt, ka iedzimtības neeksistē, ka viss ir audzināšanā. Nu nu!

Ne jau pilnīgi viss no vecākiem tiek nodots bērniem. Bērns iekļūst riska grupā, jā, bet galīgi ne obligāti narkomāna bērns būs narkomāns, slims fiziski vai garīgi. Ir zināmi piemēri, kur nenormālu alkoholiķu ģimenē bērns ir gudrs, mērķtiecīgs, bez atkarībām un vienākrši labs cilvēks.

Labi, labi, labi, visi narkomānu bērni ir saulītes un ģenētiku cosmo ir atcēlis, un slimības, ko trigerē narkomānija arī nepastāv! Un visi laimīgi!

becky - nu galīgi nevietā to uzrakstiji

++

becky - nu galīgi nevietā to uzrakstiji (t)

M3, nu ko, atradi ar ko lepoties!

piekrītu Kristai. Pati domāju adoptēt bērnu, jo ir iespēja palīdzēt kādam uz šīs pasaules. Visticamāk ap 10 gadu vecu, lai adopcijas brīdī ir vienā vecumā ar manu dēlu. Tajā vecumā jau arī var novērtēt +/- psiholoģiskās iezīmes. Ne visas, protams, bet vismaz daudzas.

Un, ja iemīlies, vēlies būt kopā, radīt bērnu, piemēram, vīrietī, kurš nācis no tā paša bērnu nama, nav informācijas par viņa ģimeni, riskēsi taču un darīsi to, neskatoties uz to, ka visas pārmantojamības nav iespējams prognozēt. Tāpat, manuprāt, ir ar adoptēšanu-ja jau adoptē, tad esi gatavs pieņemt kā savu, neskatoties ne uz ko.

Man sie vaardi lika aizdomaaties veel par vienu lietu,soreiz no pasas dziives.Vispaar laikam gruuti ir taa iisti saprast,kaa buutu ,ja buutu...Tagad daudzus gadus dziivojot svesumaa ,esmu piedaliijusies viira deela beernu audzinaasanaa .Atceros ,ka bija arii noruna,ja kaut kas ar vecaakiem notiek,tad es un viirs panemam beernus!Es biezi domaaju,kaa esmu piekeerusies siem beerniniem,iipasi meiteniitei,laikam tiesi taapeec,ka vina muusu maajaa ir pavadijusi lielu dalu savas agraas beerniibas.Esmu aizdomaajusies arii par to,kaa buutu,ja man paliktu sie abi beerni.Man noteikti nebuutu viegli,jo es jau pieskatot beerninus ,ieveeroju,ka reizeem nespeeju pateikt stingraaku vaardu,kur nu veel uzsaut pa dibenu uttMani pasas deeli bija audzinaati daudz stingraak.Saprotu arii vienu lielu lietu,ka te ir tik daudz to "nevar",viss ir jaameegina risinaat mieriigaa celaa utt
Tajos briizos,kad ir gribeejies pateikt kaut kas stingraaku,manii paraadaas "vaajuma paziime".Staastot savu staastu es aizdomaajos arii par to,ja es buutu adopteejusi beerninu ar uzvediibas trauceejumiem,man noteikti buutu probleemas adekvaati riikoties,situaacijaas,kuras vareetu buut nepatiikamas.Te nu es esmu-liela dala dziives nostraadaata psihiatijaa ,un ja iet runa par pasas personiigo dziivi,tad es saku -nespeetu adekvaati riikoties.

Par geeniem runaajot, ko zinaam, varbuut mums pashiem bija patiesiibaa elliskjiigais, trakais vecteevs rados ar kuru vecmaaminja paarguleeja kameer viirs bija darbaa, un tad tas trakais geens "izrausies" aaraa muusu beernaa vai pat mazbeernaa.

++

Dzīves laikā iemantotās īpašības neiedzimst.

Dažādi bērni nonāk bērnu namā, arī tie, kuru normālie vecāki, piemēram, ir gājušo bojā, ja trāpās tāds, tad es ticu, ka izaugs labs cilvēks, bet visādu narkomānu u.tml. bērni, neticu.

becky , es esmu adoptēta un mana "īstā " mamma bija narkomāne, un ,piedod, neuzskatu, ka esmu slikts cilvēks vai kā savādāk.

No īsto vecāku narkomanizācijas neko nevarēja izsecināt, jo puikam ir iedzimta psihiska kaite, un īsto vecāku narkotisms bija tikai šīs kaites sekas. Puiku var izārstēt vienīgi ar Dievišķu spēku, citu iespēju nav.

Par geeniem runaajot, ko zinaam, varbuut mums pashiem bija patiesiibaa elliskjiigais, trakais vecteevs rados ar kuru vecmaaminja paarguleeja kameer viirs bija darbaa, un tad tas trakais geens "izrausies" aaraa muusu beernaa vai pat mazbeernaa. Katraa zinjaa nav tik traki, audzinaashana var apslaapeet slikto un izcelt labo. Taapat katraa no mums ir tas sliktais iekshaa, tik lielaakajai daljai tas nav attiistiits, taapeec diezgan latenti muusos snauzj. Tas pats ir ar visaadaam psihiskaam slimiibaam. Vispaar beerni ir kaa loterija. Nekad nezini kureejo izvilksi. Tas pats adopteetais beerns var izraadiities puukainaaks par saveejo, kuram ir negantaaks raksturs.

Pēdējā laikā domāju, ka vislabāk būtu adoptēt bērnus tad, ja pašiem jau ir savi bērni. Vismaz tad ir kaut kāda nojēga, ko vispār nozīmē, kad tev ir bērns - kurš būs tavs uz visu mūžu; un kas tā patiesībā ir par atbildību. Protams, ne visi var fiziski radīt paši savus pēcnācējus, bet šoreiz runāju tikai par tiem, kuriem ir tāda iespēja...

Man jau šķiet, ka ļoti daudz ģimeņu, kuri paņem un tad nožēlo, ka ir paņēmuši bērnu no bērnunama, patiesība vnk dzīvoja pirms tam ilūzijā par to, cik jauka viņiem nu tagad būs ģimene un cik labu darbu izdarījuši (glābuši svešu bērnu).

Savs ir savs, protams, bet citreiz vecāki daudz ko spēj paciest un saņemas, lai izaudzinātu labu cilvēku tikai tāpēc vien, ka tas ir bioloģiskais mazulis, nevis svešais. Tā teikt, ar svešo pacietība beidzas krietni vien ātrāk un gribēšana arī var kaut kur pačibēt... Bet beigās izrādās, ka tas bērns ir vainīgs, jo, redz, gēni slikti esot. Patiesībā - vienkārši kādam par maz bija pacietības un gribas...