Nevajag pieturēties stereotipiem, jādomā plašāk. Vīrieši arī ir dažādi, ne visi bērnu uzskata par mega apgrūtinājumu un baidās spert to soli. Es ticu, ka katra dzīvē konkrētie cilvēki ienāk, lai kaut ko dotu - iemācītu, palīdzētu, parādītu. Attiecīgi, ar gredzenu vai bērnu nevienu nenoturēt. Jā, bērns ir pārdomāts un atbildības pilns solis, laulības tam nav nepieciešamas. Tepat māmiņu sadaļā reizem redzu komentārus, kas mani izbrīna tieši precēto pāru attiecībās un bērna kopšanā (tēvs maz laika pavada ar mazo, nelabprāt ar zīdaini paliek divatā ilgāku laiku). Es nošķiru (lai arī ļoti tuvas) attiecības vīrietis- mīļotais un vīrietis-tēvs. Lai arī varbūt mūsu attiecības nav saskanīgākās, kā tēvs viņš ir super, dievina dēlu un ņemās, iet pastaigās. Man patīk tas, ko redzu un esmu laimīga par tādu tēvu mazajam. Es, protams, būtu ne mazāk priecīga, ja apprecētos un bērna tēvs šāds būtu, bet tas jau cits stāsts. Tāpat redzams, ka var apprecēties, vīrietis no bērna "baidītos" un vēl sazin kas. Un vai es būtu tādā laulībā laimīgāka nekā tagad? Diez vai..