attieksme pret jaunajām māmiņām un grūtniecēm

Es noteikti neiebilstu, ja svešs cilvēks mierīgi kaut ko aizrādītu vai pamācītu manam bērnam personīgi.

Es noteikti iebilstu , nav svešiem cilvēkiem jāaudzina mans bērns !

jo man ir vienalga vai mani plikumi ir īpaši vai neīpaši, bet nevienam nav jālūr uz viņiem. un uztvert, ka tas ir nekas tāds, ka atvēra durvis arī nav pieņemami.

Smieklīgi, bet taisnība vien ir :-D:-D:-D

Pati esmu grūtniece un tādēļ jau nēsmu invalīde lai būtu kāda īpaša attieksme viss kārtībā, bet esmu pārliecināta, ka savu mazo centīšos pieskatīt lai nerastos tādas nepatīkamas situācijas, jo ne tikai tam cilvēkam ir nepatikami ka viņs kails tika atrādīts bet arī man būtu ļoti liels kauns ka mans bērns tā ir izdarījis un censtos paskaidrot ka tā nedrīkst un ļoti atvainotos cilvēkam.

cik palasu diskusijas par bērniem, kurās vienmēr figurē neons, šķiet, ka sievietei ir varen izlutināti bērni un tad nu cenšas visādi tos attaisnot. :-/

Es iSti neatceros nevienu tadu uzkritosu gadijumu, gan jau, Ka viss bija labi. Kad biju pedeja menesi, bijam ar laivu pa kanalu izbraukuma, man bija ekstremi milzigs veders un riktiigas zilona sapampusas kajas, Tad gan cilveki cits gribeja palidzet stutejot mani no muguras, cits velkot aiz rokam, Lai neiekritu udeni.

Gabriellla, varbūt tieši otrādi?... Tāpēc skatos uz to pavisam mierīgi un arī pašai nav psihu vai naida uz citām mātēm un bērniem, jo labi zinu, kādas pūles tiek ieguldītas, lai bērnu izaudzinātu, savaldītu un tāpat nav iespējams visu izdarīt perfekti un visiem izdabāt. Ir, protams, galējības, kuras te arī tika pieminētas, bet... man nesagādā grūtības padomāt, ka varbūt tam otram cilvēkam ir lielāks nogurums, sliktāks garastāvoklis, sliktāka diena izdevusies, nepaklausīgāks bērns vai atsaldētāks vīrietis pie sāniem - tāpēc nesteidzos nosodīt mātes par viņu bērnu uzvedību, par neatvainošanos vai kādu neuzmanību.

Man darbā arī bieži novērots, ka bērni var mierīgi uzrāpties ar ielas apaviem uz apmeklētājiem paredzētajiem dīvāniem/krēsliem, pastaigāt, palēkāt, ņemt rokās tiem nepiemērotas (dārgas/plīstošas lietas) lietas utt., uz ko vecāku reakcija ir pilnīgi vienaldzīga, nevienas piezīmes, nulle reakcijas! Šeit nu tiešām ir robežu pārkapšana, kur visvairāk nesaprotu vecākus-vai tiešām tā ir norma?!

Mēnesi atpakaļ lidoju lidmašīnā. Paralēli man sēdēja māte ar puisīti (vizuāli varētu būt 4-5 gadi). Un šis visu ceļu histēriski bļāva, īdēja, vārtījās pa zemi, līda ar kājām uz sēdekļa, spārdīja priekšējā sēdekļa atzveltni, pat pamanījās iespert blakus esošajai meitenei.
Kad stjuarte nāca un teica, ka jāsprādzējas, māte neko nevarēja izdarīt, jo bērns visu laiku taisīja drāmu un sprādzējās vaļā.
Nu, tas bija viens šausmīgs lidojums viņa dēļ. Un māte lielāko laika daļu ignorēja bērnu. lasīja žurnālu.

Un māte lielāko laika daļu ignorēja bērnu. lasīja žurnālu.

Varbūt viņai tā bija tāda kā norobežošanās, jo apzinājās, ka nespēj vnk tikt galā ar bērnu! Ko viņai darīt?!:-DVispār tas ir baisi, jo man jau šķiet, kad bērns ir mazs, viņš it kā testē vecākus,cik tālu var iet, cik viņam ir ļauts un, ja vecāks kaut kādā situācijā nav spējis robežu novilkt, "zaudējis bērnam", tad viss..bērns ir ieguvis pārsvaru un viņš jau to ļoti labi apzinās, ka tagad vienmēr varēs tā darīt..
Nu tas jau ir skaidrs, ka bērni ir bērni un pat vecākiem ar visperfektākajām audzināšanas metodēm, var būt pilnīgi nevaldāms bērns! (Manas krustmātes dēls, piem., varēja ielas vidū nogulties un sākt spārdīties un aurot pilnā kaklā un neko viņam nepadarīsi! Bija jāvelk aiz rokām, kājām pa zemi, neopārspīlējot!:-D Tagad normāls čalis izaudzis!)
Vnk es atceros sevi, manai mātei atlika man uzmest īpašo skatienu un es biju kā pelīte:-Dtāpēc laikam diezgan neiecietīgi izturos pret kaprīziem bērniem:-/

Vnk es atceros sevi, manai mātei atlika man uzmest īpašo skatienu un es biju kā pelītetāpēc laikam diezgan neiecietīgi izturos pret kaprīziem bērniem

Tas kā par mani. :D

Nav sliktu bērnu - ir tikai neaudzināti vai slikti audzināti. Ja bērns neklausa, taisa histērijas, vecāka PIENĀKUMS ir vērsties pēc palīdzības pie psihologa nevis gaidīt skolas vecumu un nogrūst skolā, lai sit un terorizē pārējos bērnus! Ja vecāki ignorē bērna uzvedības traucējumus, par to var atņemt bērna aprūpes tiesības.

Vnk es atceros sevi, manai mātei atlika man uzmest īpašo skatienu un es biju kā pelītetāpēc laikam diezgan neiecietīgi izturos pret kaprīziem bērniem

Ooo, jaa, same here. :-D

Es meoow vietā būtu tik dusmīga. Ja ne sīcim, tad māmiņai kā vien varētu ar kāju točna iebelztu. Pat dusmas bija lasot. Vajadzēja tev kaut ko teikt vai darīt tajā brīdī, bet nu kas bijis, bijis. Tikai nevajag kašķīgajām māmiņām ļaut sev uz galvas kāpt.

Tie vecāki, kuri ļauj bērniem spārdīt krēslus lidmašīnās/autobusos, mētāt un plēst mantas, kas viņiem nepieder.... pat nezinu kādos vārdos gribētos viņiem paskaidrot to, cik tas ir nepareizi... (e) :-|

Mana labākā drauga sīkais brālis iet pie psihologa. Viņam bija dusmu lēkmes, hiperaktīvs bija, varēja vienkārši norauties no ķēdes, neklausīt nevienu. Bet nu tagad palicis mierīgs, foršs, neārdās, klausa un ciena citus! Ja pašiem vecākiem nesanāk, varbūt der atzīt, ka tomēr nesanāk pašiem un meklēt to palīdzību? Protams, ka tas nav viegls solis, bet nedrīkst būt egoistiem. Ne tas bērns normāls izaugs, ne apkārtējiem būs patīkami ar tādu bērnu/cilvēku atrasties blakus.

Taisnība. Tāda veida bērni liek man ienīst bērnus.

jā es atzīstu, ka var vecākiem būt slikta diena, oma vai vēl kaut kas sāpēt. bet bērni ir vecāku atbildība un viņu pienākums ir savaldīt un mācīt bērnus. un ja bērns ir izdarījis kaut ko nepieņemamu, tad vecāku pienākums ir atvainoties, nu tā es uzskatu. katram jau savi uzskati.