Tony, lūdzu, uztver manu viedokli objektīvi. Ja reiz par to tik daudz un intensīvi runā, tad būtībā es devusi zaļo gaismu citām lietotājām par Tavu situāciju izteikties.
Tātad.. jau esmu iepriekš izteikusi līdzjūtību par Tavu zaudējumu.
Ticu (redzu pēc komentāriem), ka pārdzīvo. Bet kā tieši Tu šobrīd sev palīdzi? Esmu sapratusi, ka šobrīd nestrādā (piedod, ja kļūdos), īpaši sevi arī nenodarbini, kā rezultātā rodas anormāli daudz laika sevis žēlošanai. Tik daudz brīvā laika nostrādā cilvēka prātā nereti kā pienākums "Esmu prom no citiem pienākumiem veselības dēļ, tāpēc pienākums ir pārdzīvot". Šis mēnesis ir grūts morāli. Tu biji plānojusi un gatavojusies kļūt par māti. Ilūzijas un sajūtas nekur nav pazudušas. Kāpēc ar tām jācīnas un jāsakauj? Kāpēc gan šo visu mīlestību un enerģiju neievirzīt darbos, kas nesīs kādam labu? Kāpēc gan mātišķo mīlestību nesniegt brīvprātīgajos darbos kādā no bērnu namiem, dzīvnieku patversmēm? Tu būsi palīdzējusi ne tikai vienai dvēselītei, bet vairākām, arī piepildot savu tukšumu, redzot rezultātus. Dari to sava nedzimušā mazuļa vārdā!
Tad nu šobrīd Tev ir izvēle- turpināt patreizējo dzīvesveidu, vai tomēr to ievirzīt citādās sliedēs. Palīdzēt atkopties kādam, atkopjot arī sevi.
Tik daudz dusmu pret ārstiem, tik daudz baiļu, tik daudz pārdzīvojuma turot sevī, tik ļoti histēriskas nepieciešamības pēc bērna (ātrāk aizstāt zaudējumu), vai tas ir veids, kā vēlies aizsākt savas mazās ģimenes izveidi?
Mēs katrs nesam sevī kādu sāpi- cits lielāku, cits mazāku. Iedvesmojies no tiem, kuri prot savas dzīves brūces nest stalti, ne sevi gremdējot un citus sev raujot līdzi.
No sirds vēlu, lai viss izdodas!
2094
