Manam vectēvam Magnum pēc mēneša paliks 77 gadi. Šodien mums bija Ziemassvētku pastaiga pa Jelgavu, un šo to runādami, par kara gadiem Jelgavā, par bīstamo kravu pārvadājumiem uz Krieviju, kas bija viņa mūža darbs, jautāju arī,- kas ir tā gudrība, kas ļāvusi viņam nodzīvot ar vecmammu līdz mūža galam, jo tikai nesen, pirms pāris gadiem, viņa vectēva rokās devās uz savām Debesīm. Viņš man teica: "Meit, nu kāda tur liela gudrība...sieviete ir jāmīlē un jātur grožos. Stipri un sirsnīgi. Ja viņu nesatur, viņa izdomā sazin ko. Dulla paliek. Bet ja sieviete jūt to turēšanu, viņa priecīga i pusdienas uztaisīs, i siltumu iedos. Sievieti nedrīkst palaist savā vaļā."
To, kā viņš vecmammu turēja, es labi redzēju. Un tā "grožos turēšana" man palikusi kā etalons. Es nevaru iedomāties vīrieti tā nedarot, vai negribot darīt.
Īsi pirms Ziemīšiem vectēvs pasauca mani pie sevis ciemos un atdeva man manu vecmammas mantojuma daļu, par kuru vēl šodien man siltas asaras acīs. Tik liela mīlestība katrā rotaslietā, ko viņš dāvinājis viņai, katrā mājas priekšmetā, ko meklējis Maskavas veikalos Padomju gados!
"Viņai jau patika visādi spožumi. Viņa man bija tāda žagatiņa. Kad braucu reisos, es jau zinājus visus veikalus, kur tādas smalkas preces varēja dabūt. Bija tur tāds veikals "Leipciga", kur kristāla vāzes un kriplīna kleitas varēja dabūt no Rietumeiropas. Man jau kolēģi no AK6 brīnījās, kā es pareizo izmēru gan kurpēm gan kleitām sievai vienmēr mācēju atvest. Ha,... nu kā es nezināšu kāds izmērs ir manai Zentai? Manai...Saulcerītei! Es, taču, katru viņas stūrīti un maliņu zināju. Viņa bija ļoti labs cilvēks. Ļoti labs. Mēs nekad nestrīdējāmies tā, ka vairs nav ceļa atpakaļ.
"Nu, bet kad sievietēm tie dulllumi uznāk... nu ko tad darīt, kā tad viņu grožos turēt?" jautāju. "Ai, meit, sievietei ar mīlestību, bet stingri ir jāparāda, kur drīkst un kur nedrīkst. Un ja visu laiku tu viņu esi lutinājis un mīlējis cik spēka, tad viņa to robežu, ko tu rādi, pieņems bez vārda runas. Bez vārda runas, es tev saku! Atceros, reiz mamma (vecāmamma) man saka: "Tu uzroc man dārzu". Prasu viņai: " Kā tu gribi, lai es roku? " Viņa man saka: "Lācīt, kā uzraksi, būs labi!" Nu es arī sāku rakt. Atnāk pēc brīža mamma un sāk tur pa dārzu klaigāt: " Nē, nu tā taču nevajag rakt,... tā vajadzēja un šitā...." Es paņēmu, iespraudu lāpstu turpat, kur biju pabeidzis, un, ne vārda neteicis, devos istabā. Ja es nebūtu prasījis, kā to dārzu jārok, tad es saprotu, bet tā kā viņa man teica, ka būs labi....Viņa jau man vēlāk atvainojās, un tad es viņai saku: "Cabīt, tu citreiz lēni un riktīgi izdomā, ko un kā tu gribi." Nu tad viņa vienmēr zināja, ko viņa grib, un nemaz pie manis nenāca neko skaidri nezinot. Un vienmēr ar dabūja, ko vajag.
Citreiz atkal mēs pēc reisa ar vīriem, kamēr papīrus visus nododam, mašīnas noliekam pa vietām.. nu kādas pāris stundas pa virsu aizgāja. Pārnāku mājās, mamma tāda sapūtusies, pusdienas arī nav uztaisītas, sēž un nerunā. Nu es cenšos tā un šitā, nu beigās neko, velku mēteli un eju uz restorānu paēst. Atnāku,- mamma raud, kur es esot bijis. Saku: "Es te pirmīt atnācu mājas, skatos, neviena nav, dikti ēst gribējās, gāju meklēt kautko uzkost...." Izrādās, viņai sievas sastāstījušas, ka man tur kādi brunči, kas.. "Fui, es saku, tu klausies vēl, ko tev bābas stāsta. Viņām skauž, ka mums labi. "
"Lācīt, lācīt, tu man zelta gabaliņš", tā viņa mani bieži saukāja...... Nu huligāns jau jaunībā es biju ar, tas tiesa, Krievu armijā ar citiem čaļiem "Mēs sitīsim tos utainos" latviski dziedājuši esam, ko tik neesam darījuši..., bet sievietei es nekad pāri neesmu darījis. Nekad.
Nu.. es jau armijā parasts šoferis biju, bet reiz...tas jau nebūtu es, he.....paķeru mammu, nesen iepazinušies bijām, kurpes pāri sētai, mammu ar, un virsnieku ballē visu nakti dancot. Nu pie beigām tagad izvēlās balles karalieni. Tajos laikos tā darīja. Ko iedomājies, sauc mūs uz skatuves! Mammai gandrīz ģībiens uznāk, viņa rauj mani aiz piedurknes: "Magnu, Magnu!", lai laižamies prom. Domāju, sūdi būs, ieliks mani uz sutku, bet neko, izvēlēja mūs par labāko pāri, prīzi iedeva kautkādu, neatceros, goda apli ar bija jādejo, visi skatījās. Smuki, tā feini, zolīdi bija! Ejam pret rītu mājā, pie vārtiem, kā par spīti, vada komandieris stāv. Jau gatavojos kautkā izlocīties, bet šis man pienāk klāt, paspiež roku, "Malaģec, redovoj, harašo tanceval!"
Mamma jau dikti smuki dejoja, ..lambetvoku, Vīnes valsi, tango, kvikstepu. Mēs diezgan labi bijām sadejojušies un vienmēr glīti izskatījāmies, tiešām nebija par ko kaunēties. Toreiz jau jaunieši ar balles dejām visi nopietni aizrāvās. Nebija, ka sēž un nezin ko ar sevi sadarīt.
Nu ja, tā bija...un visu naudiņu, ko nopelnīju, es liku skapī. Mamma vienmēr varēja ņemt, cik vien vajag. Mums nekā netrūka. Viņa vienmēr domāja par mani. Un es par viņu. Tā mēs abi viens par otru domājām, un mums bija labi. Varēja jau viņa vēl kādu gadiņu padzīvot...Pietrūkst man dikti viņas.."
...
Viemēr pēc sarunām ar vectēvu es skaidrāk apjaušu, cik man ir paveicies redzēt un baudīt to viņu vienkāršo un sirsnīgo mīlestību. Un šovakar pie visa man ienāca arī atmiņā tas stāstiņš ar tām bļodām ar ēdienu un cilvēkiem ar garajām rokām, ar kurām ēdienu mutē neviens nevarēja dabūt un nācās palikt neēdušiem, līdz kādam ienāca prātā pasniegties pāri galdam un pabarot otru. Un tā neviens badā nenomira un visi bija paēduši...
427
