Nezinu, vai Tavs puisis arī ir tāds gadījums, bet ir cilvēki, kuri tādas lietas neaizmirst ļaunprātīgi, viņi vienkārši aizmirst, jo tajā brīdī svarīgs liekas tas, kas notiek tajā brīdī, tur, kur viņš atrodas. Vienalga, kas tas būtu.
Zinu, jo pati esmu no tādiem cilvēkiem. Cik reizes no mammas neesmu dabūjusi rājienu, ka vienkārši pazūdu, tāpat no vīra, bet ne jau tāpēc, ka es pazūdu, bet vienkārši, ja esmu kur citur, daru ko citu, man neienāk prātā, ka vajadzētu kādam piezvanīt, kaut ko pateikt. Ne tāpēc, ka viņus nemīlu vai necienu. Vienkārši neizjūtu tādu vajadzību. Cenšos šajā ziņā sevi audzināt, bet nu ir tā, ka man tad speciāli ir jāpiedomā, dabiski man tas nenāk. Man liekas pašsaprotami, ka mani tuvie zina, ka man viss kārtībā arī tāpat. Jā, bet loģiski kā viņi var zināt, ja es to nepasaku..:-D