Kā "pārmācīt"

Nu ja ir sliktas attiecibas ar masu un uztraucies, vareji mammai zvanit vai draugam tuvakajam.

Vienkārši pasaki viņam, ka tā nevar darīt! Normāls puisis sapratīs un centīsies neatkārtot tādu gājienu :)

Kāpēc gan vispār būtu jāriebj mīļotajam cilvēkam...

Gribas, lai viņš saprot, ka tā nevajag darīt, ka vismaz kaut kādā veidà ir jāpaziņo

Nu pārstaj dot par sevi atskaites. Un atceries ka tev bez vina ari ir dzive. Lai zin ka nav vienigais uz pasaules. Ja esi svariga, darbojas 100% un pats uztrauksies par tevi, nevsi tu par vinu. ;-)

Kāpēc gan vispār būtu jāriebj mīļotajam cilvēkam...

un nav arī jāblauj. Es puisa vieta saktu domat. Kāda tad ta sieviete bus kā sieva ? Laikam jau fūrija pamatiga. Viltigak to jadara. Un jaizrunā.;-)

Gribas, lai viņš saprot, ka tā nevajag darīt, ka vismaz kaut kādā veidà ir jāpaziņo

Ja gribi, lai viņš saprot, ka tā darīt nevajadzēja, tad beidz ignorēt viņu. Satiekaties un izrunājaties. Kāda vēl pārmācīšana... (t)

Nezinu, vai Tavs puisis arī ir tāds gadījums, bet ir cilvēki, kuri tādas lietas neaizmirst ļaunprātīgi, viņi vienkārši aizmirst, jo tajā brīdī svarīgs liekas tas, kas notiek tajā brīdī, tur, kur viņš atrodas. Vienalga, kas tas būtu.

Zinu, jo pati esmu no tādiem cilvēkiem. Cik reizes no mammas neesmu dabūjusi rājienu, ka vienkārši pazūdu, tāpat no vīra, bet ne jau tāpēc, ka es pazūdu, bet vienkārši, ja esmu kur citur, daru ko citu, man neienāk prātā, ka vajadzētu kādam piezvanīt, kaut ko pateikt. Ne tāpēc, ka viņus nemīlu vai necienu. Vienkārši neizjūtu tādu vajadzību. Cenšos šajā ziņā sevi audzināt, bet nu ir tā, ka man tad speciāli ir jāpiedomā, dabiski man tas nenāk. Man liekas pašsaprotami, ka mani tuvie zina, ka man viss kārtībā arī tāpat. Jā, bet loģiski kā viņi var zināt, ja es to nepasaku..:-D

Gribi kādu dresēt, nopērc suni. To var pārmācīt, lai nemīž čībās. Gribi attiecības - iemācies izrunāt problēmas kā pieaugušais, nevis piezvani un sabļauj kā psihopāte.

es gan saprotu nervozēšanu. Man arī būtu stress, ka aizbrauc kaut kur un ne ziņas ne miņas, ne sazvanāms, ne sarakstāms..nākamajā dienā tikai atmostas. Es būtu nikna kā pūķis! Bļin, vienu sms uzrakstīt - aizbraucu tusēt, neuztraucies! ir tik ahujenna grūi,ka pirksti nokritīs, ne? vai viens zvans..Es arī sadomātos to sliktķo, ņemot 'vērā, ka aizbrauc ar mašīnu un tik ilgu ne čiku, ne grabu.
Manējais šito ir iemācījsie,s jo pats ir bijis situācijā, kad es vienkārši esmu nesasniedzama stundām (nebija zonas, sms neaizgāja) un tad bikses trīcēja...izjuta un vairs nav atkārtojies.
Man tas liekas, tikai cilvēcīgi otram uzrakstīt - lai otram sirds mierīga. Pateikt- esmu tur, būšu tikos. Vai arī pasaki,ka telefons rubās ārā. kas tur tik sarežģīts?
Tādas, kas viss pie kājas un pofig, ja vecis nerādās mājās 2 dienas, tādas man nav saprotamas. interesantas attiecības, katrā ziņā....

Labākais veids kā pārmācīt ir izspēlēt ko līdzīgu uz viņu. Tas, protams, strādās tikai tad, ja viņam pašam ir nopietnas jūtas pret Tevi un uztraucas..

Piekrītu, ja ir sarunāts, ka piezvanīs, bet nezvana, zinot, ka aizbrauca ar mašīnu. Protams, satrauktos, pēc tam oij, kā bļautu, bet ne jau tāpēc, ka man gribētos viņi pavilkt zem tupeles, bet gan tāpēc, ka es būtu satraukusies līdz nemaņai, ka kaut kas varētu būt noticis. Vai tad tiešām tik grūti padot kādu ziņu?

Es vienmēr palieku riktīgi nikna, ja kāds mani sāk bombardēt ar zvaniem, sms, pārmest, ka neesmu sazvanāma. Nevaktēju telefonu visu laiku, atstāju somā, neskatos stundām ilgi, gadās arī, ka aizmirstu mājās, esmu vietās, kur nav zonas. Man tā tāda trauma no bērnības, kad mamma ar telefona palīdzību drausmīgi kontrolēja.
Protams, nav labi, ja kādu nevar sazvanīt, pašai arī nepatīk, bet riebjas, ja kāds uzskata, ka man jābūt sasniedzamai 24/7.

Es pilnībā varu saprast Lomarlo uztraukumu, ja vīrietis naktī nav pārnācis mājās, turklāt tā ir pirmā reize, kad kas tāds ir noticis. Ja mans vīrs nebūtu pārnācis vakarā mājās un nebūtu sazvanāms, es arī apzvanītu visus viņa ģimenes locekļus, kolēģus un vēl izbraukātu tās vietas, kur viņš varētu būt. Un man vienalga, ja citi mani uzskatītu par baigo kontrolētāju, un, ja izrādītos, ka vīrs vienkārši aizgājis iedzert ar draugiem - man būtu visas tiesības būt dusmīgai un. Tiem, kas mīl, ir normāli uztraukties par saviem tuvākajiem.

Tur jau tā lieta, ka es neprasu ik pēc stundas paskaidrojumu, par to, ko viņš dara...ja sarunājām, tad nu vismaz kaut kā padod ziņu, ka šodien esi aizņemts.
bet paldies par atbildēm, var redzēt cik mēs katra dažāda

Tur jau tā lieta, ka es neprasu ik pēc stundas paskaidrojumu, par to, ko viņš dara...ja sarunājām, tad nu vismaz kaut kā padod ziņu, ka šodien esi aizņemts.
bet paldies par atbildēm, var redzēt cik mēs katra dažāda

Pārmācīt nevajag ar kaut kādu spītu, bet ir jāizrunājas.. izskaidro, kā jūties, kad viņš nedeva ziņu, paskaidro, ka nevēlies viņu kontrolēt, bet šādās situācijās, šāds zvans ir svarīgs, jo mājās palikušais sadomājas to ļaunāko. Jo mazums kas var atgadīties, avārija, kāds negadījums, ja nedod ziņu šādā veidā, man arī droši vien nāktu galvā sliktas domas. Savā gadījumā neuztrauktos, par krāpšanu vai kko tādu, bet tieši par to, ka kaut kas slikts atgadījies.

Pajautā kā viņš justos, ja tu tā bez ziņas pazustu, droši vien pats saprastu, ka uztrauktos vai kas nav atgadījies.

Šajā situācijā pārmetumi par pārlieku lielu zvanīšanos ir lieki, un tiešām nesaprotu tās dažās kas tes saka, ka meitene traki uzbāzīga... Ja cilvēki ir attiecībās, normāli saskanīgās, tad tas ir ikdienišķi, pateikt otram kur plāno būt un ko darīt, ne jau atskaites ziņā lai viens otru kontrolētu, bet tieši drošības ziņā, lai otrs neuztrauktos un nesāktu meklēt pa visām slimnīcām.

Kubietei laikam šķiet normāli ja vīrs uz diennakti pazūd un neko nepasaka, viss chill nekādu uztraukumu :D :D :D

Tagad jau vairs neblautu.sis vecums man jau garam. Bet apvainojusies butu loti. Varbut attiecibas, kuras paris nedzivo kopa, ir nedaudz savadak. Bet, ja mans virs vnk neparnaktu majas, kkur aiztusetos un to nepateiktu, butu dusmiga.
Nemot vera, ka jus nedzivojat kopa, tas ari ir savadak. Iespejams, vinsh vel tevi neuztver tik nopietni, lai tev dotu atskaites. Nu cik nu atskaites-vnk cilvecigi pateikt, kur esi un ko dari.

Es uzskatu, ka tā ir necieņa pret mani, ja man draugs , ar kuru ir nopietnas attiecības, aizbrauc kaut kur, neatceras, ka esam sarunājuši parunāt...
Bet jā, es būtu pārstresojusies, ja būtu tāda situācija kā tev

Šajā situācijā pārmetumi par pārlieku lielu zvanīšanos ir lieki, un tiešām nesaprotu tās dažās kas tes saka, ka meitene traki uzbāzīga... Ja cilvēki ir attiecībās, normāli saskanīgās, tad tas ir ikdienišķi, pateikt otram kur plāno būt un ko darīt, ne jau atskaites ziņā lai viens otru kontrolētu, bet tieši drošības ziņā, lai otrs neuztrauktos un nesāktu meklēt pa visām slimnīcām.

Kubietei laikam šķiet normāli ja vīrs uz diennakti pazūd un neko nepasaka, viss chill nekādu uztraukumu

+

Es darītu sākumā pa labam - pateiktu, kas mani neapmierina, izrunātos. Bet ja situācija pēc izrunāšanās atkal atkārtotos, tad izdarītu tāpat kā viņš, pazustu neko nesakot.

pārmācīt tikai sevi vari, nevis otru