Tiklīdz iezogas neapmierinātība ar partneri attiecībās rodas konflikts. Mana ideja par to ir sekojoša - saplīstot rozā burbulim, mēs pieņemam un akceptējam partneri par gana labu sperot nākošo soli un atzīstot šo abpusējā izdevīguma statusu. Mēs spējam ar vēsu prātu izsvērt otra mīnusus un saprast, ka tie nav galēji vai nepieņemami. Seko mīlestība, jo - šajā gadījumā - ko spēj celt, to spēj arī nest. Un nejaukt to ar samierināšanos ir būtiski, jo šeit nozīmīga loma ir pieņemšanas apziņai.
Tu runā par personības maiņu - bet tik pat labi tā var būt arī paša apjautēja mainīšanās. Partnerattiecībās ne vienmēr vainīgs ir tas, kura niķus nespējam pieņemt, bet tieši paša apsūdzētāja nespēja pieņemt. To ļoti vienkārši ir izskaidrot ar sākotnējo manu apgalvojumu, ka mīlestību mēs balstam uz drošības sajūtu, izdevīgumu, kas sniedz mums nemainīgo komfortu atnākot mājās pēc darba, piemēram. Ar laiku vienai no pusēm sākotnēji akceptētās kotletes trešdienā vai zeķu izmētāšana var likties pieņemama, bet pēc gadiem 15 sākt apnikt. Attiecību apstrādāšana ilgtermiņā arī ir nogurdinoša - pat ja cenšamies nemitīgi uzturēt dzirksteli ar ceļojumiem, vīna vakariem, draugu pasākumiem - tas viss nerada kaisli. Bet cilvēka būtība nereti ir tāda, ka arī izklaides kļūst par rutīnu. Un gribot negribot mēs pieķeram sevi pie jautājuma - vai mīlestība ir mīlestība kādu to izjūtu es?
Stiprākie no pāriem stāv šim jautājumam pāri - ir kopā 25, 40 gadus. Taču, nevajag domāt, ka viss viņu starpā ir glīti un gludi. Pati pēdējā laikā daudz domāju - vai mīlēt ir garīgā spēka jautājums. Jo no vienas puses šī bartera esamība uzkrauj pienākumus, kuri jāpilda - speks sekot mērķim, tā teikt; no otras puses - izrauties no būra arī ir drosmes jautājums.
Atbildi sev es vēl neesmu radusi, tās man tikai tādas pārdomas par idealizēto mīlestību, kuru daudzina un slavina visur riņķī.
76
