Visu nelasīju.
Ja es tagad randiņotos, tad arī satiktos tikai ar vīriešiem, kas atbrauc pakaļ un kuriem ir auto. Esmu tomēr jau pieradusi pie tāda komforta līmeņa un no tā neatteiktos. Man tas šķiet normāli. Ja būtu ap gadiem 20, tad protams, savādāk.
Kad 17 gados sāku satikties ar savu vīru, mašīnas nebija, protams, braucu ar sabiedrisko uz randiņu, bet viņš mani vienmēr pavadīja mājās, attālums mums bija līdzīgs, kā no centra uz Imantu un mēs abi aizbraucām vakaros līdz manām mājām un tad viņš brauca atpakaļ. Citreiz, kad aizkavējāmies garās pastaigās un sarunās un nevarējām atvadīties, tad viņš gāja ar kājām šos aptuveni 10km, jo pēdējāis transports aizgājis, bet taksim nauda nebija. Tā lūk. Viss ne vienmēr ir naudā, bet ATTIEKSMĒ! Un man tas ir svarīgi, lai mans vīrietis būtu džentelmenis. Es nevaru iedomāties, ka man neatvērtu durvis, nepanestu maisiņus, vai nepavadītu mājās vēlu vakarā.