Diezgan stulba lieta, bet nu beidzot gribas izkratīt sirsniņu kādam.
Kā justies tādā situācijā, ka mamma nespēj pieņemt to, ka es pieaugu? Viņa visiem stāsta, ka es ar savu puisi esam tikai skolasbiedri un nekas vairāk. Uztaisa scēnu, ja es aizbraucu ciemos pie drauga, jo tas neesot normāli. Scēna izvēršas tā, ka viņa vēlas taisīt pašnāvību, jo viņas meita 17 gados satiekas ar puišiem! Labi, varbūt 17 gados neesmu nekāda super pieaugusī, bet es taču saprotu ko es drīkstu darīt un ko nē! Tāpat drīz pienāks brīdis, ka es aiziešu savā dzīvē. Un, kur nu vēl runāšana par seksu. Man esot jāgaida līdz kāzām lai domātu par tādām lietām. Ja godīgi jūtos slikti skatoties uz to, ka citām meitenēm ar mammām ir normālas attiecības, bet es vispār neko nedrīkstu.
Viss jau it kā labi, puisis drīkst braukt pie manis, acīs viņa tēlo, ka ir laba, bet viņam aiz muguras sākas visa tā teikt nodiršana!
Brāļa sieva saka, ka tas viss ir dēļ tā, ka mana mamma ir krietni vecāka nekā citas mammas un viņai trūkstot uzmanības tādēļ gribas lai es visu laiku esmu blakus.
Man tas viss ir diezgan sāpīgi.
Vai kādai no jums tā ir bijis? Man neder runāšana ar mammu, jo visa runa atkal pāriet scēna un domās ar nāvi. :'-(:'-(:'-(
178
