Mums bija kāzas pilnīgi divatā.
Mīļi, skaisti, īpaši un galvenais - viss tā, kā mums pašiem visvairāk gribējās. Nav stresa, nav satraukumu, ir tikai kopīga gatavošanās īpašai dienai kopā.
Nav jādomā par to, kā izklaidēt, izguldīt viesus un strādāt pie tā, lai kāzas būtu neaizmirstama diena viņiem, tikmēr par sevi padomājot tikai tik daudz, cik - ko es vilkšu mugurā un cik mēs labi izskatīsimies fotogrāfijās?
Esmu laimīga, ka precējos tad, kad galvā vairs nedžinkstēja tie radu uzskati, bērnības sapņi un sabiedrības piemērs, kurš stāsta, ka kāzas ir kāzas tad, ja visi radi ir saaicināti, lustīgi danco, ir kupla kleita, baznīca, fotogrāfi, n-to stāvu torte, mičošanas un vēl visādi brīnumi.
Man tādas kāzas ļoti patīk, protams, bet tad, ja tādas ir kādam citam. Sevi es nevaru iztēloties kā līgavu tādā vai līdzīgā scenārijā.:)