Tēma pat ne tuvu nav stulba. Arī mani skāra SA , un ,ziniet, ir tik grūti,ja nav kāda,kam to pastāstīt. Nē,nu bija tuvākie,kas atbalstīja,bet tā atklāti par šo tēmu runāju ar tagadējo draugu, t.i. pēc trīs gadiem. Ritēja ceturtais mēnesis, abi ar draugu bijām laimīgi, pārcilāju bērnu drēbītes veikalos, skats uz dzīvi nākotnē neaprakstāms. Sarunas ar punci... Bet to vienu dienu jutos savādāk, sāpes vēderā,vēlāk arī stipra asiņošana. tad, esot, tualetē ,pamanīju iekrītam podā kunkuliti. negribēju pat aptvert,ka ir par vēlu. Arī ārsts apstiprināja,ka tas ir SA. Emocionālās sāpes mijās ar fiziskajām, turpināja asinot kādas desmit dienas. tā tukšuma sajūta... A tagad esmu citās attiecībās, esam runājuši par nākotnes plāniem, par bērniem,bet bailes manī dzīvos līdz dienai,kad būs jādzemdē. Ir tik ļoti bail, ka tas atkārtosies atkal...