Agrāk biju lasījusi, kas tas ir spontānais aborts, domājusi un pārdzīvojusi pār tām, kas to ir piedzīvojušas un pateikusies, ka man tāds nav bijis, bet tomēr gandrīz pirms gada arī es to piedzīvoju. Bija grūti, jo īpaši sākumā, pirmās dienas, bet nu, uzskatu, ka man tas viss bija vieglāk, jo pa māju jau skraidīja viens maz ķipars kurš lika aizmirst pārdzīvojumus. Tas notika kādā 7 . nedēļā. nākamajā dienā pēc ārsta apmeklējuma darbā sākās ļoti viegla smērēšanās, domāju ka tas nekas, jo asinis nebija, nākamajā rītā parādījās pirmās sāpes un viegla asiņošana. mana ārste momentā iedeva nosūtījumu uz slimnīcu, uz saglabāšanu lai guļos iekšā, bet pusstundu pēc tam kad iegūlos, aizejot uz tualeti auglītis izkrita... Tajā mirklī likās, ka pasaule sabrūk pie kājām.. pusi dienas es noraudāju, pagāja pāris dienas līdz atguvos. Tagad bieži iedomājos ka mazajai varēja būt brālītis vai māsiņa, domāju kā izskatītos, bet mierinu ar domu, ka būs vēl un varu būt psteicīga, ka viens gudrs un vesels bērniņš man ir. bet meitenes, tās kam vēl nav, nezaudējiet ticību, jo noteikti būs arī jums šis saules stariņš un šoreiz veselāks par veselu! :)