Man neliekas, ka tēma ir stulba, bet es esmu pārsteigta, ka cosmo parādījās tāda tēma. Tā it kā zīme man, ka tas beidzot ir jāizrunā.
Man ir bijis SA. Man bija 16 gadi, tas bija laiks, kad ar draugu sākām mūsu attiecības un tā sanāca, ka vienu brīdi pamanīju, ka iztrūkst MR. Izdomāju, ka jāuztaisa tests, nopirku - uztaisīju un jā, ir pozitīvs. Tajā brīdi nezināju ko lai dara - priecāties vai raudāt. Es neaptvēru situāciju. Man likās dīvaini. Man, 16 gadīgai meitenei būs bērns? Pirms stāstīt draugam, nolēmu, ka jāpārliecinās, tāpēc pierakstījos pie ginekoloģes. Kad viņa apstiprināja, ka esmu stāvoklī, es uzrakstīju draugam sms - esmu stāvoklī, ko man darīt? Viņš padomāja, ka tas ir joks, tāpēc atbildēja - dzemdēt, ko tad citu!
Pēc tam viņš man piezvanīja un teica, ka visu dienu kā uz nažiem, lai es stāstot - joks vai nē. Viņš uzreiz kategoriski bija pret abortu. Vēlāk parunāja ar savu draugu (kas bija daudz vecāks par viņu) un tas teica, ka tagad ir jāstāsta vecākiem un jāprecās. Draugs uzreiz izstāstīja saviem vecākiem, tie izturējās saprotoši, arī bija pret abortu. Es saviem nestāstīju. Man bija bail un man bija kauns, ka es 16 gadīga meitene vispār dzīvoju dzimudzīvi! Draugam samelojos, ka vecākiem pastāstīju, jo viņš jau sāka draudēt, ka ja es nepastāstīšu, to darīs viņš.
Bet es vakaros gulēju savā gultā un lasīju grāmatiņu, ko man iedeva ginekoloģe - kā bērniņš attīstās māmiņas vēderā un kā izskatās. Nu jau es sāku apzināties, ka manī ir dzīvībiņa, bērniņš un es sāku just mīlestību.
Tā mēs mierīgi dzīvojām (cik, nu, mierīgi - mani nedaudz satrauca tas, ka es neesmu neko stāstījusi saviem vecākiem, bet es centos tās domas aizdzīt prom, ar domu, ka viss jau tāpat būs labi), draugs pirka man grūtnieču vitamīnus, glaudīja manu vēderiņu, cītīgi strādāja, utt.
Un tad vienu nakti, es piecēlos no tā, ka sajutu drausmīgas sāpes vēderā. Tā it kā mēnešreižu sāpes, bet 10000 reizes spēcīgāk. Es piecēlos, aizgāju uz virtuvi un zvanīju draugam. Viņš pacēla, bet runāja kā pa miegam, es īsti nesapratu vai viņš vispār dzird mani. Es teicu - man sāp, man ļoti sāp! Viņš tikai murmināja - centies pagulēt, no rīta viss būs kārtībā. Es sapratu, ka viņš runā pa miegam, tāpēc noliku klausuli un gāju uz tualeti. Apsēdos uz poda un nokārtojos pa mazam, bet vēders tā sāpēja un tad es paskatījos, ka podā ir asinis... vēders sāka sāpēt aizvien vairāk un no manis izkrita auglītis. Tā kā man bija tikai 7-8 nedēļas, nevarēja saprast, kas tas ir. Sāpes pārgāja.
Aizgāju pie ginekoloģes, visu pastāstīju viņai un pēc tam, kad viņa mani pārbaudīja, tad arī pateica, ka tas bija spontānais aborts.
Ziniet, es nevienam to nekad neesmu stāstījusi. Draugam tikai pateicu, ka man bija spontānais aborts, mēs tad izšķīrāmies, vecākiem neesmu stāstījusi, draudzenēm arī nē.
Es joprojām īsti nespēju saprast, kas notika. Es nespēju aptvert. Tikai reizēm padomāju, ka - tagad manam bērniņam būtu jau 3,4,5,6,7 gadi. Bet es cenšos par to nedomāt.
Es nezinu, kas tas ir, vai tas notiek speciāli, bet nesen stāvot pieturā, es ieraudzīju pieturā izlīmētu "reklāmu", ka Latvijā notiek apm. 3000 spontāno abrotu gadā. Un tad es atcerējos par savu... un tagad šī diskusija.
Un beidzot, es esmu to izstāstījusi.
2094
